Latviešu literatūrā valda uzskats, ka par latviešu nacionālās dzejas sākumu uzskatāmi 19. gadsimta 50. un 60. gadi. Taču, manuprāt, latviešu dzejas aizsākums ir vērojams jau nedaudz agrāk. Pats tās sākums varētu būt 19. gadsimta pirmā puse. Lai gan šā laika dzejas darbi nav tik veikli un meistarīgi kā vēlāk radītie, tomēr tie ir pirmie latviešu autoru dzejas žanra darbi. Kā vienu no pirmajiem latviešu dzejniekiem es gribētu minēt Ansi Līventālu (1805.-1878.g.). Autors savus dzejoļus rakstījis galvenokārt 19. gs. 30. gados un 40. gadu sākumā. Tātad tā ir 19.gs. pirmā puse. A. Līventāla dzejoļi ir tikuši iespiesti „Latviešu avīzēs” un „Latviešu Draugā”, kas vēlāk sakopoti divos dzejoļu krājumos – „Vecas modes dziesmiņu un ziņģu līksmības”.
A. Līventāla dzeja ir samērā daudzveidīga gan žanra, gan tematikas ziņā. Autors ir rakstījis gan garus dzejojumus, gan satīriskus dzejoļus, kā arī dzejoļus par nopietnākiem tematiem kā, piemēram, par dabu, par mīlestību. Tematikā valdošais galvenokārt ir pārdomas, apcere par saviļņojošiem notikumiem cilvēka dzīvē, cilvēka tieksmēm, mūža gājumu un, protams, par mīlestību. Dzejoļos, kuros tiek skarti sociālie jautājumi, A. Līventāls pieturas Gotharda Frīdriha Stendera (1714.-1796.g.) miermīlīgajam viedoklim, t. i. palikt pie savas kārtas:
„Svešos darbos netikos,
Savā kārtā pieturos,
Kurā Dievs man licis ir,
Šī man laimību piešķir.”
/”Latviešu dziesmiņa”/
Apmēram vienā laikā ar A. Līventālu ir dzīvojis un literatūras laukā darbojies arī Ansis Leitāns (1815.-1874.g.). Autors rakstījis dzejoļus visas savas dzīves laikā, bet, galvenokārt, 19.gs. 30. gados un 40. gadu pirmajā pusē. A. Leitāna sarakstītie dzejoļi nav izdoti speciālā krājumā, taču tie ir tikuši publicēti vairākkārt „Latviešu Avīzes” un „Tai Latviešu Ļaužu Draugā”. Salīdzinājumā ar A. Līventālu, viņa dzejā ir mazāk pacilātības un emocionalitātes.
…