„Latvieši pulcējieties zem saviem karogiem. Atmetiet paļaušanos uz citiem! Stājaties paši dzimtenes sargvietās!” Šāds uzsaukums parādījās, kad Rīgā izsludināja pirmo brīvprātīgo uzņemšanu, strēlnieku bataljonu izveidošanai.
Tas bija aizsākums latviešu strēlnieku gaitām, kuriem bija jācīnās par savas dzimtenes brīvību. Lai gan bija ļoti liels risks, ka latviešu tauta veltīgi noasiņos svešas varas interesēs, taču Krievijas uzvara – priekš latviešiem tomēr bija cerība uz atsvabināšanu no vācu jūga, kurā viņi smaka vairāk kā 700 gadus. Savukārt Vācijas uzvara latviešiem nozīmēja garīgu nāvi.
1915. gada 19. jūlijā armijas virspavēlnieks N. Nikolajevičs izdeva pavēli par latviešu bataljonu dibināšanu. Noteikumos tika paredzēts, ka latviešu valoda būs apmacību un komandu valoda, blakus krievu valodai. Strēlniekiem būs savs karogs, krūšu nozīmes un vienībās būs latviešu virsnieki.
Šāds izkārtojums radīja lielu sajūsmu latviešu tautā. Jau dažu stundu laikā pieteicās liels skaits brīvprātīgo vecumā no 17 – 35 gadiem un gandrīz uz vietas radās vesels bataljons.
Latviešus tajā laikā varēja raksturot kā enerģiskus un pienākuma apziņā vienotus karavīrus, kas kaujā devās kā uz svētkiem, izgreznojušies puķem un dziedot senas kara dziesmas.
Un tā sešu mēnešu laikā tika sastādīti astoņi kaujas un viens rezerves bataljons. Bataljoni tika sanumurēti un nosaukti šadā kārtībā: 1.Daugavgrīvas, 2.Rīgas, 3.Kurzemes, 4.Vidzemes, 5.Zemgales, 6.Tukuma, 7.Bauskas, 8.Valmieras. …