Latviešu mūzikas sākumi meklējami pie tām senlatviešu ciltīm, kas mūsu ēras sākumā izveidojās tagadējā Latvijas teritorijā. Līdz 13.gs., kad Baltijā iebruka vācu feodāļi – krustneši, šīs ciltis – kurši, zemgaļi, sēļi, latgaļi, lībieši – bija sasnieguši samērā augstu attīstības līmeni. Senlatviešu galvenā nodarbošanās bija zemkopība, lopkopība, amatniecība, tirdzniecība. Attīstījās arī latviešu garīgās kultūras līmenis. Arheoloģiskās ziņas liecina par seno latviešu tautas mākslu – ornamenta, rotaslietu, apģērba attīstību. Radās arī tautas teikas, pasakas, ticejumi, dzeja un tautasdziesma. Nevar precīzi noteikt tautasdz. rašanās laiku. Tā ir anonīma (bez autora), līdz 19.gs. pastāvēja mutiskā tradīcija (t.i. visas dz. gāja no paaudzes uz paaudzi mutiski). Pierakstīt tautasdz. vārdus un notis sāka tikai 19.gs., kad radās izglītoti tautas darbinieki, komponisti, arī skolotāji, kuri, apceļojot Latviju, veica folkloras ekspedīcijas – vāca, pierakstīja, sakopoja, izdeva krājumos tautasdziesmas. Pirmie latv. t. dz. krājumi izdoti 1807. un 1808. gadā. To izdarīja Rūjienas un Palsmanes mācītāji. Taču zināms, ka feodālisma laikā, vācu mācītāji, muižnieki nicinoši izteicās par latv. t. dziesmām, saukdami tās par “blēņu dziesmām”. 19.gs. vidū dzejnieks un tautas darbinieks Krišjānis Barons sāka vākt, apkopot, izdot krājumos latv. t. dziesmu tekstus (notis nē) un veltīja šim darbam visu savu mūžu. Krišjānis Barons teicis šādus vārdus: “Man klints akmeni neveļat,
Man pieminekli neceļat,
No latvju dainām tas jau celts,
Un nerūsēs šis tautas zelts. “
…