Līdz pat 19. gs. vidum Latvijā darbojās pārvaldes un tiesu iestādes, kuras bija nodibinātas zviedru un hercogistes laikos. Visās šajās iestādēs galvenā noteikšana bija vācu muižniekiem, bet sākot ar 19. gs. otro pusi Krievijas valdība Latvijā uzsāka pārkrievošanās politiku. Kā oficiālo lietvedības valodu ieviesa krievu valodu. Tāpat tika pakļauta visa izglītības sistēma, latviešu grāmatas un laikraksti. Tika ierobežotas sapulces un biedrošanās brīvība. Viss tika pakļauts krievu ierēdniecības varai, cenzūrai un diktātam.
Latvieši bija nokļuvuši kā starp diviem dzirnakmeņiem: no vienas puses saglabājās vācu muižniecības vara, no otras puses – pastiprinājās krievu ierēdniecības spaidi. Šādā divkāršā apspiestības jūgā nebija iespējams dzīvot, tāpēc pamazām sāka veidoties, tā saucamās, jaunstrāvnieku grupas, kuras aģitēja uz šķiru cīņu. Tāpat kā visā Krievijā, arī Latvijā 1905. gada janvārī sākās plaši revolucionārie nemieri, kā rezultātā vācu muižniecība piekāpās, bet cara valdība un armija sāka revolucionāro nemieru apspiešanu. Revolūcija prasīja lielus upurus, taču tā nebija veltīga, jo latvieši ieguva ticības brīvību, kā arī iespēju daudz brīvāk dibināt dažādas biedrības, sasaukt sapulces, izdot grāmatas un preses izdevumus, skolās latviešu valoda ieguva lielākas tiesības, nodibinājās privātās latviešu mācību iestādes.
Ilgstoši bez kara neiztikt, jo 1914. gadā iesākās Pirmais pasaules karš, kurš ilga vairāk nekā četrus gadus. Karā iesaistījās 38 valstis un šis karš secen nepagāja arī Latvijai. 1915. gada pavasarī vācu karaspēks no Lietuvas ieņēma un okupēja Kurzemi. Tika ieviesta vācu kara pārvalde, vietējiem iedzīvotājiem uzliktas smagas nodevas un klaušas.
1915. gada vasarā sāka formēties strēlnieku bataljoni, kuri jau rudenī devās uzbrukumā vācu frontei. Daļu teritorijas izdevās atbrīvot, bet daļa palika vācu okupācijas varā.…