Latvijas Armijas izveide Brīvības cīņu laikā

Armijas reorganizāciju uz laiku aizkavēja bermontiādes notikumi. Jau 1919.gada augustā Krievijas armijas rotmistram Pāvelam Bermontam bija izdevies panākt Vācijas valdības atbalstu bruņotas vienības formēšanai. Bermonts apvienoja gan grāfa Kellera, gan Virgoliča korpusu un bijušos R.fon der Golca spēkus vienā armijā, nosaucot tos par Rietumu brīvprātīgo armiju un pasludinot, ka tās “uzdevums” ir atbrīvot Krieviju no lieliniekiem. Pretēji Strazdu muižas pamiera līgumā noteiktajam, ka vācu armijai jāpārtrauc karadarbība un jāatstāj Latvijas teritorija, fon der Golcs ar Bermontu bija noslēdzis slepenu līgumu, kura mērķis bija iekarot Latviju. Uzzinot par Bermonta darbību, Latvijas Armija sāka saņemt no ārzemēm sūtītus ieročus un pirmās nepieciešamības preces, nozīmīgs atbalsts tika saņemts arī no britu un franču puses ar karakuģiem. Bermontiādes notikumu rezultātā Latvijas Armijas rindas tika papildinātas – kārtējā mobilizācija oktobrī palielināja armiju par apmēram 8 000, bet kopumā kauju laikā pret bermontiešiem armijas skaitliskais sastāvs sasniedza apmēram 50 000 cilvēku. Latvijas Armijas pieaugums skaidrojams ar latviešu vēlmi atkal neatdot savu brīvību citai varai vismaz ne bez cīņas.
Tieši Brīvības cīņu laikā latvieši pierādīja varonību un mērķtiecību, cīnoties par savas valsts neatkarību un brīvību. Ne tikai Latvijas Republikas proklamēšana, bet arī Latvijas Armijas izveidošana nostiprināja valsts nacionālās vērtības un latviešu tautas vienotību. Ienaidnieku klātbūtne vairoja latviešos patriotismu, rezultātā pilnveidojot Latvijas kara spēku, kas bija ļoti svarīgs aizsardzības līdzeklis nelielajai, bet stiprajai latviešu tautai un tās valstij.
…