Kas tad īsti ir Latvijas politika? Brīžiem tā līdzinās smieklīgai izrādei, kurā grūti savstarpēji saskaņot lēmumus un noskaidrot kopīgās idejas, un iespējamos problēmu risinājumus, lai Latvijas Republika nākotnē varētu zelt un plaukt. Ir ļoti grūti rast kompromisu starp ideoloģiski ļoti atšķirīgajām pusēm Latvijas politikā, jeb vai tā ir nespēja rast kompromisu? Jāatzīst gan, ka politika nav iedomājama bez konfliktsituācijām, tā kā tajā iesaistīto personu loks ir ļoti plašs un to mērķi reizēm ir krasi atšķirīgi, taču brīžiem tā sāk līdzināties personisko antipātiju un nesaskaņu noskaidrošanā, aizmirstot pašu galveno, proti, ka ar savu darbību viņi kalpo Latvijas iedzīvotājiem. Tāda kā stagnācija, nespējot iegūt atbalstītājus un saprotošus cilvēkus, bet veiksmīgs politiķis taču spēs veicīgi vērst defektus par efektiem , radīt labvēlīgu augsni savu mērķu sasniegšanai. Tomēr Latvijas politikā mīl cīnīties vienatnē, viennozīmīgu pārākumu tā arī neiegūstot. Esošās koalīcijas rada „skaļas” vielas pārdomām, taču tā arī neko nepanāk. Vai varbūt mums trūkst informācijas? Nē, izveicīgie mediji taču spēj piekļūt praktiski pie jebkuras informācijas, bet varbūt tomēr pašiem politiķiem ir jānāk pretī tautai ar savas darbības izklāstu un prognozēm, nevis tikai lamāt medijus par pārmērīgu uzmācību. Kas ir daži žurnālisti pret iedzīvotāju tūkstošiem?
ATBILDĪBA. Politika ir atbildīga pret cilvēkiem, kurai tā kalpo, veicinot tās ieinteresētību dialoga veidošanā un atbalstā, pret vēsturi, kura vēlējās pierādīt savu spēju veidot savu politiku pašu spēkiem demokrātiskā režīmā, kā arī pret sevi un savu kolēģu godaprātu un motivāciju strādāt, lai celtu politikas līmeni valstī kopumā. Taču šīs demokrātijas zemē brīžiem tiek aizmirsta gan atbildība, gan atklātība, gan dialoga veidošana vai motivācija attīstīties savām spējām spējīgu konkurentu lokā.
ATKLĀTĪBA. Atklātība- vai tā maz ir iespējama Latvijas politikā? Reizēm atklātības solījumi kļūst par manipulācijas līdzekli savas politiskās piederības popularizēšanā. Kuri var tā atļauties? Protams, ka tie, kuri Latvijas politiskajā arēnā bijuši pavisam neilgu laika posmu, pārējie radītu lielu smieklu lēkmi. Vai tas maz ir iespējams? Un vēl kā, jo atklātības savos nodomos un spējā uzklausīt tautas viedokli par savām politiskajām darbībām tikpat kā neeksistē. To skaļi paziņot var atļauties tikai mazāk pazīstamie, un simpātijas garantētas. Vai tad tā nav tā lieta, pēc kuras iedzīvotāji tik ilgi ir gaidījuši? Bet vai Latvijā vispār drīkst atklāt savus nodomus zinot, ka opozicionāri to neizmantos savās interesēs? Protams, ka nē. Tieši tāpēc nākotnes plānus atklāt nedrīkst, vairākiem līkločiem jāvirzās uz savu mērķi, lai apmānītu opozicionārus, taču tas nespiež melot par jau paveikto un no tā atklāšanas izvairīties. Tātad vēl viens iemesls šaubīties par politiķu kompetenci. Konkurencei jābūt, un jābūt tautas informētībai par veiktajām darbībām valstī, kurā viņi dzīvo. Šaubas rada neuzticību, bet tās nav uz attīstību un progresu veicinošas attiecības.
…
