Absolūtisms ir valsts pārvaldes forma (monarhijas pakāpe), kurā augstākā vara neierobežoti pieder vienai personai – monarham. Taču tā kā jebkura parādība, notikums vai vēsturisks process ir ierobežots laiktelpā, arī absolūtisms var būt ierobežots laikā un saistīts ar vienu konkrētu monarhu, tā valdīšanu, autoritāti un spēju pārvaldīt savu valsti. Arī klasiskais absolūtisms tiek primāri saistīts, asociēts tieši ar Francijas karalistes un Navarras karali Luiju XIV (1638–1715), lai gan šādu pārvaldes formu īstenoja arī viņa pēcteči – Luijs XV (1710–1774), Luijs XVI (1754–1793) – un pamatus (ja ne tieši, tad pietiekami labvēlīgu situāciju, lai absolūtismu varētu izveidot) tam ielika jau Francijas kardināli Armāns Rišeljē (1585–1642) un Džulio Raimondo Mazarīni (tiek rakstīts arī kā Mazarini, 1602–1661). Visticamāk šī asociācija tiek veidota tādēļ, ka Luijs XIV visspilgtāk iemieso absolūtisma būtību. Absolūtismu iedala dažādos veidos, piemēram, apgaismotais, teritoriālais, angļu un citi, taču šajā esejā tiks skatīta šī pārvaldes forma tieši klasiskā jeb galma absolūtisma izpausmē ar Luiju XIV kā franču galma absolūtisma simbolu.…