Filma „Mūzikas skaņas” ir viena no manām mīļākajām filmām, kuru esmu redzējusi ļoti daudzas reizes. Mani tai piesaista skaistā, saviļņojošā R.Rodžersa mūzika un arī aktieru meistarīgais tēlojums.
Tas ir aizraujošs stāsts par jaunu meiteni, kura uzaugusi klosterī un gatavojas kļūt par mūķeni. Īstenībā jau tas nav Marijas aicinājums. Bet tā kā viņa dzīvē ir pilnīgi viena, Marija klostera dzīvē saskata savu dzīves problēmu risinājumu. Patiesība gan ir tā, ka viņa jau citu dzīvi nepazīst un tāpēc no tās baidās. Saprotot patieso situāciju un dodot Marijai iespēju izjust arī citu dzīvi, klostera priekšniece, kas ir ļoti dzīvesgudra sieviete, nosūta viņu darbā par guvernanti ģimenē ar septiņiem dažādu vecumu bērniem.
Kapteinim fon Trapam pirms dažiem gadiem ir mirusi sieva atstājot viņu vienu ar septiņiem bērniem. Vecākā meita Liza, kurai jau ir sešpadsmit gadu, uzskata, ka ir jau pietiekoši liela un viņai guvernante nav vajadzīga. Viņa ļoti labi atceras savu mirušo māmiņu un bezrūpīgo dzīvi kopā ar viņu. Liza kā vecākā māsa jūt atbildību un mīlestību pret saviem mazākajiem brāļiem un māsām. Tas filmā redzams, piemēram, tajā skatā, kur lielajā ballē viņa paņem klēpī un aiznes savu miegaino mazo māsiņu. Tāpat tajā brīdī, kad bērni iet uz klosteri meklēt Mariju, tieši viņa ir tā, kas runā ar mūķenēm. Citā plāksnē viņas tuvošanos pieaugušo vecumam apliecina filmā rādītās pirmās mīlestības jūtas. Kaut arī filmas gaitā atklājas, ka mīlestība ir nelaimīga, tomēr Lizas nopietnā attieksme pret to norāda uz viņas briedumu. …