Glezna „Zemnieku meitene”, kas gleznota ap 1900. gadu, mani, iespējams, nebūtu uzrunājusi, ja tai blakus neatrastos tās gleznas, kas šobrīd atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Pa kreisi no „Zemnieku meitenes” atrodas Valtera lielais, izcilais diplomdarbs „Tirgus Jelgavā”, pa labi/pretī uz blakus sienas „Divas sievietes pie lampas” un „Viesos”. Tādēļ, analizējot šo darbu, ņemu vērā arī blakus esošos darbus.
Šī glezna izcēlās starp pārējām gleznām ar dabīgumu un patiesumu meitenes skatienā. Apkārt šai lauku meitenei ir skaistas, gaišās kleitās ietērptas pilsētnieces un sajūta, ka tajās ir pavisam cita noskaņa un pat mūzika. Sākumā šķiet dīvaini, ka Valtera gleznas prot radīt iztēlē mūziku un skaņu, taču vēlāk, izlasot un atklājot, ka gleznotājs pats bijis arī vijolnieks, var saprast, ka tā nav tikai viena, pārāk atvērta skatītāja uztverta nejaušība. Arī avoti sniedz ziņas, ka vienlaikus mācīdamies vijoļspēli un izkopdams interesi par mūziku, tā kļuva par radošas iedvesmas un teorētisku apceru avotu visam mūžam.