Man tuvās problēmas latviešu 20.gadsimta 60.-80.gadu dzejā. Cilvēka attālināšanās no dabas

Vēl laimei nepieciešams miers, laiks pārdomām, ko cilvēka radītā pasaule nespēj sniegt.
„Es varu savas bēdas izkliegt plūmju kokā
Pret stumbru rēpainu, kā aizaugusi vāts,
Un zilās asarās pie manis zari nokāps,
Līdz sāpe pārsāpēs un viss būs izraudāts,”
tā rakstījusi V.Belševica, stāstot, cik lielu emocionālo atbalstu spēj sniegt daba, un vai gan var viņai nepiekrist?
Balstoties uz iepriekšminēto, var secināt, ka mūsdienu pasaule atvieglo cilvēka fiziskā ķermeņa eksistenci, tomēr garīgā pasaule alkst dabas tuvuma. Protams, pasaule nekad neatgriezīsies sākuma punktā un dominējošais cilvēku tips vairs nekad nebūs dabas cilvēks, tomēr 21.gadsimta iedzīvotājiem vajadzētu mācīties no dabas cilvēka, vajadzētu saprast, ka neviena virtuālā izklaide nespēs aizstāt atpūtu dabā un neviens psihologs - mierinošo jūru un mežus, jo nav iespējams radīt neko dižāku un pilnīgāku par to, ko mums jau ir dāvājusi pasaule.
…