Mana attieksme pret dadaismu

Dadaisms ir Rietumeiropas literatūras un mākslas modernisma virziens, kura kustību 1916. gadā aizsāka dažādu tautību inteliģenti, vēloties paust protestu pret kara bezjēdzību. Mākslinieki un rakstnieki, it īpaši, Francijas un Vācijas, gribēja ar savu darbu palīdzību pievērst pasaules uzmanību problēmai, kura ir pastāvējusi un, manuprāt, pastāvēs tik ilgi, cik pati cilvēce. Dadaisms noliedz tradicionālas vērtības un sludina patvaļu, tam ir raksturīga arī ironija un parodija. Lai arī mani uzskati par to, kādai būtu jābūt pasaulei un cilvēkiem, kuri ir par to atbildīgi, sakrīt ar dadaisma autoru pārliecību, mana attieksme pret šo literatūras un mākslas veidu ne vienmēr bija pozitīva.
Pirmoreiz iepazīstot tādu izcilu dadaisma autoru darbus kā, piemēram, Tristana Carā, Hugo Balla, Guntara Godiņa un citu, es nespēju saprast, kā kaut kas tik acīmredzami absurds un bezjēdzīgs var tikt uzskatīts par mākslu un iespiests mācību grāmatās. Man likās, ka tāda veida dzejas autori ir bijuši pārāk slinki un neapdāvināti, lai radītu kaut ko patiesi vērtīgu – jebko, kas spētu ietekmēt lasītājus emocionālā līmenī un veicināt to garīgo izaugsmi. Lai gan mani pašu dzejas lasīšana neaizrauj, es, lasot šāda veida darbus, neviļus meklēju skaisto, tēlaino, traģisko, dramatisko, kaut ko, kas pamodinātu dažādas izjūtas. …