„Kas es esmu?
Dieva dvesma?”
Ne tikai Roberts Mūks, bet arī daudzi cilvēki visā pasaulē sev mēdz uzdot šo retorisko jautājumu. Arī manī nereti rodas šī ziņkāre par cilvēku rašanos un nāvi, Ādamu un Ievu, debesīm un elli, Dievu un sevi. Pieņemot Dieva esamību, vēl vairāk gribas noskaidrot savu lomu šajā pasaulē, gribas zināt vai tiešām mēs – cilvēki esam kā mazas lelles Dieva rokās, vai mūsu likteņi ir jau sensenis izlemti, ierakstīti zvaigznēs, un tie vairs nav grozāmi, vai cilvēka dzīve ir tikai niecīga līnija Dieva visaptverošajā plaukstā?!
Neviļus vēlos personificēt Dieva rokas, pielīdzināt savējām. Nez kura līnija Dieva plaukstā ir manējā? Varbūt kaut kur nemanāma starp visām parējām paslēpusies maza svītriņa pašā saujas iekšpusē, bet varbūt manas dzīves ceļš ir rēta plaukstas virspusē. Es zinu, tā noteikti nav taisna līnija, kā ātrgaitas šosejas Amerikā, tai jābūt līkumainai, ar krustcelēm un strupceļiem, kā mazai taciņai, kā upes tecei, kā Gaujai, kas dažbrīd ir diezgan neaicinoša, strauja, bet gabaliņu tālāk atkal mierīga.
…