Nonākdams skolā, satieku kursa biedrus un sasveicinos ar viņiem, ar dažiem vienkārši paspiežot roku un ejot tālāk, kas skaitās neverbāla komunikācija, ar citiem uzsmaidot, paspiežot roku un vēl pasveicinot verbāli. Eju uz lekciju, protams, lekcija plkst. 8:30 nav tā vieglākā priekš manis, bet es esmu gatavs. Sēžot lekcijā rodas vairāki uztveres traucēkļi, pirmkārt jau ir jāsaprot vai es vispār klausos to, kas notiek lekcijā, vai tikai dzirdu, ka tur kaut kas notiek. Pāreju no klausīšanās uz dzirdēšanu ietekmē vairāki faktori, tas ir, cik uzmanīgi es uztveru informāciju, un cik iesaistīts un aktīvs esmu tajā, kā arī, kā es novērtēju saņemto informāciju un atceros. Svarīga ir arī informācijas atlase, pēcāk organizācija un interpretācija. Ir arī faktori, kas tanī brīdī var būt neatkarīgi no manis un, kas spēj ietekmē to vai es dzirdu vai patiešām klausos, traucēt var gan ārējie, gan iekšējie faktori. Ārējie būtu sniegtās informācijas lielais daudzums, kuru nevar tik viegli izprast un apstrādāt, kā arī lekcijas ilgums, piemēram, ja tā ir 4. lekcija piektdienas vakarā, tad nav uz ko cerēt, ka students kaut ko atcerēsies uz nākamo lekciju (lieliski, ka mūsu fakultātē piektdienās nav jāmācās). Svarīgs ārējais faktors ir arī informācijas sarežģītība, kuras dēļ var netikt izprasta dotā informācija. Otra traucējošo faktoru grupa ir iekšējie faktori, tie var būt gan koncentrēšanās trūkums, gan aizspriedumi par lasīto lekciju (jeb arī kādu citu informāciju) vai tieši pret pašu informācijas sniedzēju. Var būt arī tā, ka man pašam liekas, ka jautājumā, kuru viņš izklāsta, es pats jūtos daudz kompetentāks nekā pats informācijas devējs, un šajā gadījumā informācijas uztvere būs sarežģīta un varbūt pat neiespējama no manas puses un, tad jau tā sauksies vairāk neklausīšanās nekā klausīšanās, to varētu ierindot kategorijā piesardzīgā neklausīšanās.…
