Rīts...Pirms atveru acis, nodomāju: „Vai tad tiešām tas bija modinātājs, kas tur tik spalgi skanēja?Tiešām...” Atveru acis...Tumšs...Zem segas tik silti...Nodomāju:”Nu bļāviens, kāpēc tas starpeksāmens un man tik agri jāceļas?Nu nekas...Neļaušu jau tādam niekam sabojāt savu dienu.” Nožāvājos un raušos no gultas laukā.
Analīze:Tieša, intrapersonālā komunikācija ar mērķi, noskaidrot situāciju uzdodot sev jautājumus, sevis identifucēšanas funkcija. Neverbālā komunikācija – žāvāšanas, kas papildina komunikāciju un piešķir tai nozīmi.
Tā nu pāris stundas dzīvojos viena, jo istabas biedrenes vēl guļ saldā miegā. Pēkšņi dzirdu, ka iezvanās pulkstenis, un es zinu, ka vairāk nebūšu vienīgā, kas darbojas pa istabu. Viss sākas ar frāzi: „Labrīt!” Ļoti laba sajūta, kad ir kāds, ar ko sarunāties... Tad nu visas reizē tērzējam un gatavojamies dienai. Pārspriešam, ko katra no mums ir sapņojusi, kā gulējusi un vispār, kas ieplānots šodienai. Santa līdzjūtīgi pamāj ar galvu, kad saku, ka man šodien jau otro dienu pēc kārtas starpeksāmens.Viņa saka, ka esot manis žēl, bet, gan jau nebūšot tik traki. Pēc tam uzsmaida, jo viņai tāds bija vakar,un tagad viņa var priecīgi uzelpot un atslābt.…