Lai cik grūti laiku bijuši, manā dzimtā vienmēr cilvēki ir rūpējušies par radiniekiem, dzīvniekiem, tradīcijām, kultūru, ēkām, protams, arī par apģērbu un tā kultūru. Abām dzimtas mājām, arī mūsdienās pēc remonta, logiem ir saglabājušies tieši Latgalei raksturīgie kokgriezumi, laikam tieši tāpēc manas vecmammas dzimtas mājas man ir tik mīļas un es vienmēr gribu tur atgriezties, šī vieta mani piesaista, jo atrodas pasakaini skaistā vietā pie upes . Manai mammai ir saglabāti gan vecmammas austie linu galdauti, gan šedersegas, gan ļoti daudz izšuvumu, adītās zeķes, skaistie rakstainie cimdi. Vecmamma bija tieši tā, kas iemācīja man mazai adīt un tamborēt par ko es esmu ļoti priecīga, jo es biju bērnudārzā vienīgā, kas mācēja dažādus rokdarbus.
Diemžēl abām vecvecāku mājām vairs nav saglabājušās lielās maizes krāsnis, tomēr šī prasme nav zudusi, jo maizes krāsns ir iebūvēta vecmammas dzimtas mājās pirtiņā, kur manas mammas māsīca cep pašu audzētu un maltu rudzu maizi. Mammas māsīca un viņas mamma lieliski orientējas ārstniecības augu plašajā pasaulē, saimnieko, izmantojot Mēness kalendāru un ir spējušas saglabāt latvisko „dzīvesziņu”, kas mani gan reizēm pārsteidz, tomēr es tajā uzmanīgi ieklausos, jo tā noteikti arī ir mūsu garīgās un materiālā kultūras neatņemama sastāvdaļa.
…