Manas pārdomas par jēdzienu „dzimtene”, saistībā ar Gunara Janovska lieliskā romāna „Sōla” izlasīšanu, Noras Ikstenas filmas „Elles ķēķis” noskatīšanos un Čingiza Aitmatova grāmatas „Un garāka par mūžu diena ilgst” fragmenta noklausīšanos, ir nedaudz mainījušās, jo šo spēcīgo un lielisko darbu ietekme atstāja manī lielu iespaidu un lika padomāt dziļāk par savu dzimtenes mīlestību un vērtību, tāpēc rakstu šo darbu, lai izklāstītu plašāk par fragmentiem, domām, idejām un iespaidiem, kas mainīja manu pārliecību par to, kas manā izpratnē ir dzimtene.
Gunara Janovska romāns „Sōla” pirmo reizi manā mūžā lika aizdomāties par trimdas cilvēku dzīvi plašajā pasaulē, kuri, pašsaglabāšanās instinkta dēļ, bēga prom no dzimtenes, jo bijās mirt un būt padomju varas pakļautībā 1940-tajos gados. Romāna darbība notiek uz Sōlas salas Anglijas krastos, kas, galvenā romāna varoņa, Artura Skujas dzīvē kļuvusi par pagaidu mājām, jo viņš ir aizbēdzis no savas dzimtenes…