Latviešu tautai ir daudz izcilu dzejnieku, prozaiķu un dramaturgu. Katrs no viņiem ir atstājis savai tautai kaut ko sevišķu un neaizmirstamu. Man patīk Rainis, manu sirdi sasilda F. Bārdas dzeja, man nav vienaldzīgs V. Plūdonis. Taču tajā pašā laikā man vistuvākais, visvairāk saistošākais ar mani, ar manu iekšējo “ES”, man šķiet Imants Ziedonis. Es labprāt teiktu: “Imants Ziedonis ir mans.” Bet vai tā var teikt? Nē. Imants Ziedonis pieder mums visiem, visai mūsu tautai. Ar saviem darbiem viņš ienāk katra sirdī un dvēselē. Bet kāpēc Imants Ziedonis ir tuvs un saprotams man? Kas man viņa darbos liek justies savādāk, brīvāk?
“Man ļoti tiktos dzīvot tā,
ka neesmu nevienam parādā…”
Tā sākas dzejnieces Māras Zālītes pirmais dzejolis viņas pirmajā dzejoļu krājumā. Man šīs rindas liek vienlaicīgi domāt gan par dzejnieka dzīves uzdevumu un vērtību, gan par to darbu, kāds dzejniekam jāiegulda. Man liekas, ka arī Imants Ziedonis savu dzīvi ir veidojis tā, ka tā no viņa nekā vairs neprasa. Viņš prot no dzīves ņemt, ņemot gūt sev, spēt atdot. Tā ir liela māksla. Savos darbos viņš ieliek visu savu sirdi, savu spēku, sevi nemaz nesaudzēdams.
Man Imants Ziedonis pienāk vistuvāk ar savām “krāsainajām pasakām”. Man liekas, ka šīs pasakas ir jāizlasa visiem, jo tās palīdz atklāt cilvēkam pašam sevi, nojaust savu vietu pasaulē. Krāsainās pasakas man nemaz neliekas kā pasakas, bet vairāk atgādina dzīvi, realitāti. Pirmoreiz es viņas izlasīju, kad gāju kādā piektajā klasē. Tad man likās, ka viss pasaulē ir krāsās tērpts - zaļš, zils, sarkans, dzeltens, lillā. Man šķita, ka nav nekā melna. Tikai vēlāk es sapratu, ka ir arī melnais pasaulē, un no tā nevar neviens izbēgt. Vai mēs paši neesam mazi un melni šinī lielajā pasaulē? Es uzdevu sev šo jautājumu un nepratu uz to atbildēt. Katrai krāsai ir sava nozīme cilvēka dzīvē, un man šķiet, ka vislabāk krāsas mums atklāj tieši Imants Ziedonis. Man viņš lika saprast, ka, lai sasniegtu balto, ir jāiziet cauri melnajam. Bet vai pa vidu nav pelēkais? Imants Ziedonis ir pratis nokrāsot dzīvi atsevišķās krāsās, un mēs to nemaz nepamanam, ka kādas krāsas trūkst. Viss šķiet tik dabisks.
Bet Imantu Ziedoni nevar pieņemt tikai ar pasakām. Viņš arī ir dzejnieks, mūsu tautas dzejnieks. Visa viņa dzeja ir apvīta baltas gaismas aurā, kas it kā tur un nelaiž vaļā, lasot viņa dzeju. Caur Imanta Ziedoņa dzeju mēs varam vairāk ieiet sevī, izprast sevi, savas jūtas un ilgas. Mēs taču ilgojamies pēc kaut kā cēla, skaista, lasot dzeju? Rumāņu dzejnieks D.Grigoresku ir teicis: “Būtiski nozīmīgu - te inteliģentā paradoksu spēlē apslēptu, te smalkā lirismā ar graciozu eleganci izteiktu - nemiera stāvokļu dzejnieks ir latvietis Imants Ziedonis.”
Man vistuvākā ir Imanta Ziedoņa liriskā dzeja. Viņš raksta saprotami vieglā valodā, skaistiem vārdiem. Viņa mīlas lirika liek man vairāk saprast, kas ir mīlestība. Vai tas nav brīnišķīgi, ka uz brīdi tu vari sajust sevi vienlīdz vienādu ar visu sev apkārt? Tas liek straujāk ritēt asinīm, straujāk pukstēt sirdij:
“Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis,
Un maizi negriež nazis ass.”
Manā dzīvē bieži ir tādi brīži, kad man ļoti gribas aiziet no šīs pelēkās pasaules, nedaudz noslēgties sevī. Imants Ziedonis raksta:
“Katram ir tādi brīži,
kad liekas, viņš sabirs un putekļos putēs,
Bet nav cilvēka, kam nav bijis brīžu,
Kad viņš viens vesels nebūtu sevī juties.”
…
