Mans svētākais vārds

Sniga sniegs, spīdēja mēness, visapkārt valdīja debila tumsa! Sirds? Nē, tā man nebija, vismaz tajā vakarā...
Es stāvēju pie loga un gaidīju, kad Tu atnāksi! Bija kārtējā piektdiena. Tu mēdzi nākt no darba ap pulksten, nu neatminos, laikam ap kādiem sešiem. Tu man solīji, ka būsi laicīgi, bet nebiji... Tev patika aizvazāties pie citiem, Tev patika citur labāk nekā mājās! Tagad Tu sēdi savās četrās sienās, un man nu jau ir vienalga, kas ir ar Tevi...
Ak, jā, kur es paliku - Tu mēdzi atnākt mājās, pārdzērusi jēgu, Tu izskatījies pretīgi, Tu pazaudēji mani tajos vakaros, kad sevī pildīji alkoholu! Tev tas garšoja. Atceries? Tu varēji. Es zinu - Tu varēji atmest, bet Tev viss bija pie „kājas´”!…