Dzejolis vēsta to, ka cilvēkam ir jābūt gatavam jebkurai likteņa piespēlētai situācijai. Protams, sāpes mēdz būt ne tikai fiziskas, bet arī garīgas: baumas, nodevība un pazemojums. Autors raksta, ka jebkuram ir savs pacietības mērs, un kad tas piepildīsies, neviens nevarēs paredzēt, kas notiks. Kāds varbūt izmisumā sagatavos virvi un dosies šķūnīša virzienā, bet kāds dziļā angļu mierā aiz bēdām noslēgsies sevī un centīsies šo problēmu atrisināt. Tāpēc ir jābūt gatavam... Paldies Mārim Čaklajam, ka viņš mūs uz to mudina, paldies, ka viņš cenšas mūs „sagatavot gatavībai”.
Manuprāt, dzejoļa liriskais ES ir diezgan nervozs, jo tas gatavojas, gatavojas, gatavojas lielajam brīdim, kuram tūlīt ir jānotiek., bet beigās risinājums netiek dots, notikums netiek sagaidīts. Iespējams, lai ļautu lasītājam pašam iztēloties liriskā ES rīcību. Vai viņš padotos, vai tomēr cīnītos par savu pastāvēšanu? Dzejolis manī atstāja nepabeigtības sajūtu, kas mazliet kaitina, jo, lasot jebkuru darbu, ir interesanti nonākt pie kāda rezultāta, novērot un analizēt tēla rīcību kulminācijas brīdī.
Dzejoļa „Sastrēguma stunda” kompozīcija ir vienkārša – tikai viens liels pants, kurš sastāv no 18 rindiņām.
…