Vēl viens faktors, kas visticamāk būtiski ietekmēja Margaretas psihisko veselību, ir viņas psihotraumējoša pieredze bērnībā un nelavelīgie ģimenes faktori Attiecībā ar bērnu (Margaretu) viņas māte bija konsekventi emocionāli vēsa un nepieejama bērnam, dvēseliski atsvešināta no bērna, rupja, neempātiska, hiperkontrolējoša, regulāri izrādījusi noraidošu attieksmi pret bērnu, līdz ar to meitenei veidojās nedrošā-izvairīgā tipa piesaiste. Bērnība Margareta piedzīvojusi ilgstošu, hronisku disstresu, psiholoģisku un fizisku vardarbību. Pēc Margaretas psihoterapeita domām, zīdaiņa vecumā viņa acīmredzot pārāk ilgi tika atstāta bezpalīdzīgā stāvoklī. Bērna vajadzības tika ilgstoši frustrētas (vajadzība pēc drošības, vajadzība pēc tuvības, saskarsmes, mīlestības). Margaretas ģimene bija disfunkcionāla. Ģimenē bija aizliegts izpaust un rādīt savas emocijas un jūtas, kā arī atzīt mātes psihisko slīmību un dīvainu uzvedību (“Visa ģimene dzīvoja pastāvīgos murgos un noliegumā”), visa ģimene rūpējās, lai ārēji viss izskatītos labi un normāli, tāpēc mātes uzvedība nekad netika apspriesta un kritizēta. Rezultātā Margareta nevarēja saprast, kur ir vājprāts un kur ir saprāts, un bērna iekšējā pasaulē sāka veidoties haoss, pastāvīgas pārmērīgas bailes un traukme. Visi ģimenes locekļi bija emocionāli vēsi un distancēti viens no otra, tāpēc bērnībā Margareta pastavīgi izjūta vientulību. Lai aizbēgtu no psihi traumējošās situācijas, bērns patveras savā iekšējā pasaulē, kas ietekmēja viņa personības veidošanos.
Man personīgi bija ļoti sāpīgi un psiholoģiski grūti lasīt šo grāmatu. Tomēr esmu pārliecināta, ka šī grāmata ir ļoti noderīga visiem cilvēkiem, kas vēlas strādāt psiholoģijas un psihoterapijas jomā, lai gūtu dzīļāku izpratni un ieskatu cilvēkā ar psihiskiem traucējumiem, kā arī psihoterapijas procesa būtībā un norisē.
…
