Mārtiņa Eihes izrāde "Sāra Keina"

Kristīnes Borodinas deja funkcionēja arī kā cilvēciskas saskarsmes materializācija. Horeogrāfes veidotās pozas bija absolūti dabiskas, ārēji nepasvītrotas un arī neizmeklētas, taču iekšēji pilnīgi precīzas, psiholoģiski piesātinātas un poētiski piepildītas. Cilvēka ķermeņa izteiksmīgums tika pasniegts kā būtisks un rūpīgi iestudēts elements. Tika meklēta izpausme tā daudzveidīgajām niansēm, risinot savstarpējo attiecību eksistenciālās problēmas. Radās sajūta, ka aktierus vadīja intuīcija, iedvesma un instinkts, nevis kaut kādi akadēmiski apsvērumi. Reglamentēta kārtība šajā darbā neeksistēja, tā tikai ierobežotu viņu brīvības un sevis meklējumus. Abu vīriešu funkcijā svarīgākais bija mijiedarbība ar sievieti, kurā viņas pretrunīgais spēks reizēm izpaudās pat dēmoniskās un pirmatnīgās formās, kam par cēloni varētu būt slima fantāzija un sapņu neatbilstība nežēlīgās realitātes priekšā.
Mārtiņa Eihes „Sāra Keina” stāsta par cilvēkiem, kas meklē savu vietu, mēģinot iekļauties dažādās dzīves norisēs. Pilni ar romantisku kvēli, greizsirdību, nemieru, arī sapņiem un maigumu izpauž savu „es” valdzinošās spēka izpausmēs. Pret kādu paceltie „ieroči”, pārsteidzošas pārmaiņas, liktenīgas kaislības, mirkļi, kad izmisumu nomaina prieks, kad augstu lidojumu pārtrauc straujš kritiens – tas viss veido aizgrābjošu kopainu, radot neaizmirstamu izrādi.

…