Mātes tēls Blaumaņa dramaturģijā

Savās lugās Rūdolfs Blaumanis rāda vecāku milzīgo ietekmi uz bērna turpmāko dzīvi. Blaumanis vērš uzmanību uz to, ka mātes prasme vai neprasme ieaudzināt bērnā labās īpašības un izskaust sliktās, dod bērnam gan pietiekami daudz pīrāga, gan žagaru, gan pāri visam mīlestību, vij viņas lolojumam ceļu tālākajam mūžam. Mātes mīlestība un atzinība vieš bērnā pārliecību par sevi un savām spējām, bet pamatots aizrādījums un pamācība ļauj izprast dzīves pamatvērtības un jēgu. Mīlestība, apbrīnojama gādība un rūpes par bērnu ir īpašības, kas kopīgas mātēm Blaumaņa lugās. Vai tā būtu Vešeriene, Aža, Roplainiete, Ieva vai Indrāniete, tās mīl savus bērnus, ir gatavas atsacīties no visa, lai atdotu to savai meitai vai dēlam. Tās pašaizliedzīgi ziedo savu dzīvi, lai dāvātu to savām atvasēm, lai viņu bērni būtu laimīgi, aprūpēti, materiāli nodrošināti. Māšu mīlestība, varbūt nepateikta vārdos, atklājas viņu darbos un rīcībā bērnu labā. Ir redzams, kā Vešeriene pieliek pūles, lai aizkavētu Kristīnes draudzību ar Edgaru, kas meitas dzīvē ienestu vien sirdssāpes, kā Roplainiete aptekalē savu dēlu un raizējas par tā gaitām, kā Ieva sargā Edžiņu. Māšu uzupurēšanās un dzīves ziedošana bērna labā izpaužas Roplainietes sacītajos vārdos par savu dēlu: “Dievs ir mans liecinieks, ka no tevis esmu gribējusi izaudzināt krietnu cilvēku! …