Izvēlējos rakstīt par dažiem citātiem no Marka Aurēlija grāmatas „Pašam sev”, jo šī grāmata man lika aizdomāties par daudzām dzīves parādībām, cik ļoti tās savā starpā ir saistītas un tajā pašā laikā nesaistāmas.
Cilvēka prātam piemīt lieliska spēja izzināt un mēģināt saprast pašam sevi, kā arī savu un citu dzīvi. Līdz ar to cilvēks apzinās, ka viņš eksistē, kur viņš eksistē un kā viņš eksistē. Viņam piemīt spēja paredzēt nākotni, ņemot par pamatu pagātnes un šodienas izpratni.
Kur notiek pārmaiņas, kur realizējas kaut kāds process, notikumu virkne (dabā, cilvēku dzīvē), pastāv laika plūdums – pagātne, tagadne un nākotne. Kas ir “vēsture”, kā to saprast? Kurā laika posmā cilvēces apziņā ienāk jēdzieni “laiks” un “vēsturisks”? Kas ir vēstures sapratnes galvenie priekšnoteikumi? Laiks un mūžība, atkārtošanās un evolūcija – vēlme to izprast virzījusi daudzus Rietumu domātājus.
Romas imperators, stoiķis Aurēlijs (121 – 180) šajā esejtipa apcerējumā iedziļinās dabas un cilvēka norisēs, nerimtīgi meklējot pasaulaprites īsteno jēgu, cilvēka iespējas tuvināties šās jēgas īstenojumam. …