Mediji var radīt savus stāstus arī paši,
veidojot stāstus pret organizāciju un parādīt to kā slikto, izmantojot neapmierinātus
darbiniekus, brīvprātīgos, klientus un, kas vēl interesantāk, neapmierinātus bijušos
darbiniekus, bijušos brīvprātīgos un bijušos klientus (Fearn-Banks, 1996:64). Turklāt
nedrīkst piemirst, ka mūsu informācijas laikmetā neviena publikācija tā vienkārši nepagaist no cilvēku atmiņām laika gaitā. Pat niecīgākais negatīvais komentārs var dzīvot garu mūžu internetā vai tikt vienā mirklī nosūtīts miljoniem cilvēku visā pasaulē, vienalga vai tie ir jūsu klienti, konkurenti vai sadarbības partneri (Anthonissen, 2008:121).
Visa apskatītā teorētiskā literatūra apliecina to, ka medijiem ir milzīga loma krīzes
eskalācijas procesā. Tie spēj krīzi gan saasināt, gan samazināt, bet to nozīmi nevar noliegt.
Krīzes vienmēr saistītas ar zināmu daļu nezināmā un neskaidrības, kas palielina mediju nozīmi un sabiedrības paļaušanos uz tiem kā uzticamu informācijas avotu (Perse, 2001:60).
Tomēr tas nenozīmē, ka ziņojumi medijos ir absolūti nekontrolējami, tādēļ tos var ignorēt
un vienkārši vērot, kas notiks tālāk. Ir ļoti svarīgi strādāt ar medijiem tieši krīzes laikā, lai līdz minimuma samazinātu iespējamību, ka tie sniedz nepatiesu vai sagrozītu informāciju.
Ir jāveido mijiedarbība ar mediju un uzņēmuma rīcībā esošo informāciju. Šī mediju mijiedarbība ar milzīgo informācijas daudzumu, kas krīzes laikā rodas, sabiedrībai palīdz sagremot informāciju un izprast kā tieši viņa tiks ietekmēta (Bryant, Thomposn, 2002:237).
Nesniedzot informāciju medijiem, vai darot to novēloti šo mijiedarbību nav iespējams
izveidot. Mediji paši interpretē informāciju, kas krīzes apstākļos parasti ir visai pretrunīga no dažādiem informācijas avotiem. Tā rezultātā sabiedrība var saņemt nepareizu informāciju, kas var nozīmēt krīzes saasināšanos un padziļināšanos krīzei eskalējoties arvien tālāk.
…
