Melnajam caurumam ir ārkārtīgi spēcīgs gravitācijas lauks, kas spēj „izliekt” – padarīt lēnāku – laiku. Sirreāli ir vērot objektu vai ķermeni, kas krīt melnajā caurumā – šķiet, ka tas kritīs mūžīgi. Tomēr, šķērsojot „notikumu horizontu” ķermenis nekad nevar to šķērsot un atgriezties - objekts ir nolemts kustēties neizbēgami tuvāk un tuvāk „singularitātei” melnā cauruma centrā. Kad objekts ir nokļuvis horizonta iekšpusē, laiktelpa ir tik izliekta, ka koordinātes, kuras apraksta radiālo attālumu un laiku, samaina lomas. Melnais caurums ir spēcīgs gravitācijas viļņu izraisītājs - divu melno caurumu saplūšana radītu visstiprākos gravitācijas viļņus Visumā.
Bet kā tas īsti veidojas melnais caurums? Tas rodas, kā jebkura pietiekami smaga nerotējoša zvaigzne – lai cik sarežģīts būtu tās apveids un iekšējā struktūra – beidzas kodoldegviela, šī zvaigzne ar milzīgu pievilkšanās spēku rodas, kļūstot par ideāli sfērisku melno caurumu. Ir pierādīts, ka pastāv divu veidu melnie caurumi: rotējošie un nerotējošie
Pagājušā gadsimta 70. Gados Hokings pierādīja, ka melnie caurumi patiesi spēj izzust un ,ka tie nemaz nav tik melni - viņš pierādīja, ka melnie caurumi izstaro starojumu, kam nepieciešamā enerģija tiek ņemta no melnā cauruma masas. Tātad, var secināt, ka pamazām melnais caurums sarūk.
…
