Mersedes Salnājas garstāsts “Trīs dienas pēc izlaiduma” ir par kādu meiteni Nadīnu, kas skolā cieta no savu vienaudžu cietsirdības un nejūtības. Vientulībā Nadīna mēģina rast sev jaunu planētu - tādu vidi, kur cits citu redz un saprot. Bet…
Kādu rītu pie durvīm kāds klauvēja. Nadīna atvēra, bet tur stāvēja Astrīda, kaimiņu meitene, ar kuru Astrīda nekad nebija sarunājusies. Astrīda bija pilnīgs Nadīnas pretstats. Viņa izskatījās pēc mūsdienu meitenes, kura ģērbusies džinsbiksēs ar stipri izberztiem ceļgaliem un nomazgāta modes krekliņā, neko pasaules acīm neslēpjot, kas zem tā, jo krūšturus nevalkāja. Viņa vispār neko neslēpa.
Nadīna dzīvoja ar savu mammu. Tēvs viņas bija pametis, jo apprecējās ar citu sievieti. Tomēr Nadīna viņu joprojām mīlēja un bieži apciemoja. Viņš bija mākslinieks un savās gleznās attēloja zilo krāsu, jo tā viņam šķita pasaules krāsa.
Nadīnai dzīvoklī bija daudz novecojušu lietu, un Astrīda tās aplūkoja ar apbrīnu. Tā kā bija piektdiena, tad Astrīda Nadīnu aicināja uz tusiņu, kas notika kādā ateljē. Pirmo reizi savā mūžā Nadīna izgāja no mājas māti nebrīdinājusi. Viņa gandrīz vienmēr bija mājās, ja arī kaut kur gāja, tad mammu vienmēr brīdināja.
Ārā viņas gaidīja kāds vīrietis ar motociklu. Nadīnai viņš stādījās priekšā kā Alēns Delons, bet pēc tam tomēr nosauca savu īsto vārdu – Linards. Tad viņi aizbrauca uz ateljē. Tas bija kāds pagrabiņš, kur kņudēja tauta. Pēc Nadīnas domām, visi tur bija aizņemti paši ar sevi.
Kad Nadīna ar Linardu iepazinās tuvāk, viņš viņu uzlūdza uz deju, bet tā nebija ateljē stilā, jo tas bija valsis. Nadīnai tā bija pirmā balle un arīdzan pirmā deja, izņemot tās, kuras viņa dejoja ar klases zēniem.
Nākošajā vakarā viņas atkal aizskrēja pie Linarda uz ateljē. Viņš redzēja Nadīnu, bet nepienāca, kaut gan bija apsolījis sarunu turpināt. Nadīna saprata, ka viņā ir modušās jaunas jūtas, kuras viņa nespēj izskaidrot. Mājās Nadīnu gaidīja mātes pārmetumi, bet viņa, protams, tajos neklausījās. Un tā visas vasaras piektdienas un sestdienas vakari pagāja Linarda ateljē. Nadīna uz turieni gāja arī tad, kad Astrīda aizmirsa piezvanīt pie durvīm, klīda apkārt arī tad, kad Linarda nebija mājās. Līdz reiz viņš Nadīnu pārsteidza un aicināja pie sevis. Nadīna, protams, piekrita.
Bija 1. septembra priekšvakars, un Astrīda aicināja Nadīnu atzīmēt to kāpās, kur, protams, bija arī Linards. Viņi ar Nadīnu palika vieni un nokavēja pēdējo vilcienu. Linards aicināja iet skatīties jūru, bet tur viss aizgāja par tālu un Nadīna paspēja atrauties. Drīz viņi brauca uz mājām un Linards Nadīnai paprasīja piedošanu. Viņš teica, ka rīt pēc skolas sagaidīs.
Ne rīt, ne arī parīt un ne aizparīt Linards neatbrauca. Nadīnai bija sācies jauns dzīves posms. Tagad viņa mācījās vakarskolā. Tur viņa bija viena no labākajām skolniecēm. Visi viņu ievēroja un neviens neapsmēja.
Pienāca ziema. Kādu dienu ielas burzmā Nadīna ieraudzīja Linarda mašīnu. Pie stūres sēdēja Linards, bet blakus kaut kāda blondīne. Linards apstājās un Nadīnu pasveicināja. Nadīnai likās, ka Linards blondīnei par viņu ir ko stāstījis.
Tikpat ātri arī pienāca vasara. Nadīna ar mammu nopirka māju Jūrmalā. Visu šo laiku no Linarda nebija ne ziņas. Tad kādā novembra pēcpusdienā pie Nadīnas atnāca kāda Linarda radiniece un teica, lai Nadīna apciemo Linardu, jo viņš iešot armijā.
Nākošajā dienā Nadīna aizbrauca uz iesaukšanas punktu. Linardam bija sešpadsmit stundas līdz aizbraukšanai. Šo laiku viņš pavadīja ar Nadīnu. Sākumā viņi aizbrauca pie Nadīnas un pēc tam pie Linarda, bet tad pienāca laiks atvadīties.
…
