Siem vārdiem, to plašai interpretācijai darba ietvaros ir jāizskaidro Heidegera izpratne par Nīči, ka metafizisku domātāju. Nīčes metafiziku Heidegers sauc par nihilismā balstītu metafiziku, nihilisms ir bijis pamatā pasaules vēsturei dažādās tā formās. Vienu šādu nihilisma situāciju Nīče apzīmē ar vārdiem ‘Dievs ir miris’, kas izsaka to domas stāvokli, kas ir pamata Rietumeiropas pasaules skatījumam pēdējos 300 gadus – pārjuteklisko ideālu atceļšana, to nozīmes, iedarbības neatzīšana vai atzīšana par stipri sekundāriem. Heidegers nepieļauj, ka šos vārdus vārētu saprast tikai kā Nīčes subjektīvas izpratnes paušanu attiecībā pret kristietību, jo tas reducētu šos vārdus uz reliģisko uzskatu sfēru, kurā šie vārdi negūtu tādu vispārnozīmību [ticēt?, Neticēt?], kā, ja šos vārdus saprot plašāk -, kā kristietīgās pasaules vēsturiskās attīstības tendences vispār.
Heidegers norāda, ka Dievu Nīče šajos vārdos saprot, nevis kā dievu kādas atsevišķas teoloģiskas doktorīnas ietvaros, bet gan kā apzīmējumu pārjutekliskajai pasaulei, ideju sfērai kā tadai, pasauli, kas ir pretstatā nepilnīgajai jutekliskajai pasaulei, kurā cilvēks ir nolemts ciešanām. Tātad šie vārdi norāda, ka ideālā pasaule, kas līdz šim noteikusi dzīvi jutekliskajā psaulē ir likvidēta, tā ir atzīta par neidarbīgu. Neskatoties uz to, ka Nīče ir iecerējis darboties pretēji rietumu metafizikai, Heidegers uzskata, ka Nīčes mēģinājums principiāli nostāties pretīm metafizikai ir Nīči pašu novedis metafizikā, kā viņs pats saka: „Nīčes pret virziens pret metafiziku kā vienīgi tās apvērsums ir bezizejas sapīšanās metafizikā.” Situācijā ,kad ir atcelti visi pārjutekliskie ideāli, mērķi, kad psaulei vairs nav transcendentālā pamata, uz ko balstīt vērtības, rodas jautājums par nihilismu būtību Nīčes uzskatos, jo cilvēks apjēdzot sevi esam pasaulē bez dieva nostājas Nekā priekšā un viņam ir zuduši visi orientieri, kas liktu apliecināt dzīvi. Heidegers izceļ nihilisma lietojuma noskaidrošanu Nīčes ideju kontekstā, uzskatot, ka tas ir pamatā šiem nīčes vārdiem. Nīces ideju kontekstā nihilisms nav saprotams, ka principiāla virzība uz noliegumu, vai neesoša akcentēšanu. Heidegers nihilismu skaidro, ka pirmkārt vēsturisku kustību, kas līdzdalāms visos vēsturiski fiksētajos kultūras posmos, reizē neizpļaušoties nevienā no tiem, kā strikti noliedzoša parādība. Heidegers nihilismu redz kā pamtā esošu visai rietumu vēsturei, tai pat laikā apzinošās, ka nav iespējams fiksēt tā izcelsmi, tieši tāpēc, tas parādās gan kā ar nolūku kultivēts, gan arī tur, kur tas netiek akceptēts, kā arī tā sākums nav meklējam kristietīgā dieva noliegšanā, ka doktorīnas neatzīšana, vai kā izrietošu no stingri ateistiskas pozīcijas – šajā gadījumā tiek gūta virspusēja nihilisma izpratne. [J. Z fragments]. Heidegers norāda, ka dieva nāves gadījuma netiek noliegti citu, pār jutekliski ideāli, bet cilvēks pārpasaulīga mēŗka vietā realizē ieceres jutekliskajā dzīvē un cilvēks dieva radīšanas procesu pārvērš par paša cilvēka darbību. Nihilisms izpaužas pašā metafizikā, un tas parādās dažādu, parjuteklisku mērķu degradācijā, un, runājot par prāta autoritātes devalvēšanu, var sacīt, ka pati kristietība satur nihilismu [Antikrists 28 l.p.p] Nihilismu nepaskatot, kā metafizisku parādību, tad nihilisma sekas, var viegli uzdot par cēloņiem, tādējādi novēršoties no cilvēka un esamība sajautājumiem, par labu cilvēka un esoša attiecību izklāstam.
Pats Nīče nihilismu redz kā situāciju, kurā ir zudušas visās ‘augstākās’ vērtības, vērtības, kuras līdz šim uzturējušas esošo, tās zaudēs savu nozīmi, jo to realizācijas nav iespējama jutekliskajā pasaulē. Tomēr nihilisms nīčes izpratnē nav tikai faktu konstatācija, kuros atklājas pārjuteklisko vērtību zudums un, kas iezīmē pagrimumu, bet gan nihilismā saskata radošu spēku, jo atceļot kādas vērtības, tiek veidotas jaunas un šāds process ir pamatā rietumu vēsturei.
…
