Viņš tiek uztverts kā unikāls indivīds, kuru Dievs radījis paša cilvēka dēļ. Cilvēks - dabiska būtne un tāpēc tiek uztverts ķermeniskā un garīgā vienotībā. Viņš ir orientēts uz šīs pasaules dzīvi un apziņu par savu pašvērtību, vēl vairāk - cilvēks tic sava prāta neierobežotajām iespējām. Šis pasaules skatījums ir raksturīgs tieši renesanses kultūrai.
Migela de Servantesa Saavaderas darbā „Dons Kihots” var atrast daudzas renesanses laika iezīmes. Šīs iezīmes lielākoties atklājas ar dialogu palīdzību, kas galvenokārt norisinās starp Donu Kihotu un viņa ieroču nesēju Sančo Pansu. Šie dialogi ir uzrakstīti tā, ka pēc to izlasīšanas kļūst daudz maz skaidrs kāda ir tā laika dzīve, vērtības, uzskati. Lai arī šis darbs ir uzrakstīts kā parodija bruņniecībai, taču ar šīs parodijas palīdzību tiek panākts, atgādināts tas, ka lai arī bruņniecība ir norietējusi, tā nav pilnībā aizmirsta.
…