Mīla un ciešanas Poruka dzejā

Mīlestība un ciešanas tiek savstarpēji cieši saistītas. Ciešanas ir kā pakāpiens tuvāk mīlestībai. Ciešanas kā vilciens, kas aizvedīs cietēju līdz galapieturai – mīlestībai. Poruks izsaka vēlmi, lai visas sirdis ciestu. Iespējams, ka ar ciest spēju, mākslinieks it kā pārbauda just spēju, kas ir viens no cilvēka gara rādītājiem.
„Kaut sirdis kopā kustu
Aiz sāpēm un ciešanām (..)
Lai justu reiz augstajie gari,
Cik liela ir cilvēka sirds”. („Vēlējumies”, 7.lpp.)
Poruka ciešanu un mīlestības kults dzejā ir daudzslāņains. Ne vienmēr ciešanas nes sev līdz mīlestību. Autors tās atveido arī kā moku augstāko smaili, bez sasaistes ar mīlas jūtām. Tad kā pestītājs nāk nāve. („Dzejols”, 35.lpp.) Ciešanas ir arī protesta forma pastāvošajai realitātei, kura neatbilst dzejnieka ideālam. Tai pat laikā Poruks ciešanas interpretē arī kā labu augsni uz kuras pamata izkopt talantu. („Lai zied rozes, lai zied lilijas”, 57.lpp.)…