Šajā esejā būs stāstīts par mīlestību. Par mīlestību kā sevis pilnveidošanu. Kā personīgi es to izjūtu un manas domas par to.
Manuprāt, mīlestība ir tikai daļa no tā, kas mani ietekmē un izveido mani tādu kāda esmu. Bet, viennozīmīgi ir tas, ka tā ir viena no svarīgākajām sastāvdaļām no dzīves un no manis. „Ak kungs, no kādiem sīkumiem, no kādām pabirām, no kādiem pasaules putekļiem mēs sastāvam!” (V.Katajevs) Galvenais ir prast to visu salikt kopā un priecāties par to, ka dzīvē ir dažādas mīlestības. Jebkurā lietā, darbā un cilvēkā es spēju saskatīt mīlestību un tas mani ietekmē, varbūt pat vairāk nekā spēju iedomāties.
Man mīlestība saistās ar emocijām, kādas rodas saskaroties ar to. Mīlestība ir kaut kas vienreizīgs! Manuprāt, mīlestībai noteikti ir savi attīstības likumi, savi posmi, kā ziediem. Tai ir savs krāšņs pavasaris, karsta vasara, visbeidzot arī rudens, kas vieniem ir silts, gaišs un auglīgs, citiem- auksts, trūdu pilns un neauglīgs. Tā piepilda dzīvi un reizē piepilda arī manu personību. Es no tās paņemu visu pozitīvo, lai vēlāk atceroties par to būtu prieks sirdī un ar raibu pieredzi piepildītas atmiņas. Tieši pozitīvās, gaišās, saulainās atmiņas par piedzīvoto un pārdzīvoto. Man svarīgi ir, lai mana mīlestība nenovīstu kā zieds, bet gan pārstādītos daudz labākā, daudz auglīgākā un pieredzes bagātākā augsnē. Un šādā veidā es, noteikti, sevi pilnveidošu, ne tikai iekšēji, bet arī šī pozitīvā enerģija izstarosies no iekšas uz āru.
Manuprāt, mans raksturs arī ietekmē mīlestību. Tās noturību, ilgumu un intensitāti. „Jo cilvēkam ir stingrāks raksturs, jo patstāvīgāks viņš ir mīlestībā.” (Stendāls) Mīlestība, manuprāt, tomēr ir arī atbildība par otra cilvēka dzīvi. Jāprot uzticēties ...
…