Stāvu. Apkārt apaļš stikla kupols. Esmu ieslodzīta kristāla bumbā. Atliek to pakratīt, pāri līst putuplasta sniegs, zelta saules apmirdzēts. Vienā pusē man sirdsveida mājiņa, otrā- plastmasas dūja uz rožu krūma. Tā skumst, jo vēlas uzlidot līdz mūžīgi nemirstīgajām zvaigznēm. Raiņa dzejas vārdiem ir spēks, tas iegāž sakritušajā putuplasta sniegā, līdz izvāļā mani par apaļu sniega bumbas cilvēku. Tā es veļos un ritu- cauri, līdzi, tālāk, aizsniedzot mīlestību, zaudējot uzticību, iegrimstot vientulībā.
Skat, aiz „rožu vainaga” noslēpies kāds, kas liekas tuvs. „Šķiet man, ka tevi/ Sen, sen es pazinis,/ Kaut pirmo reizi šodien/ es tevi redzējis.” („Sena paziņa”) Mēs abi klīstam Raiņa uzburtajā dabas dārzā. …