Reiz bija Mīlestība. Bija un izbija, bet tagad viņa atkal gribēja būt. gribēja, kā vēl nekad nebija gribējusi. Vismaz viņai tā likās.
Dažbrīd, kad viņai likās, ka tūlīt, tūlīt iegūs redzamus apveidus, savu īpašo smaržu un garšu, , kad Mīlestībai šķita, ka tauriņi vēderā un zvirbuļi galvā jau ir tik tuvu, tik! Jā, tieši tajos brīžos viņa sajuta arī, ka nespēj būt. Un viņa pat zināja, kas tieši viņai to liedz. Zināja, bet cerēja, ka pāries. Cerēja, cerēja, bet tad nolēma rīkoties.
„Kāpēc tu man neļauj būt?” Mīlestība, vēl pār slieksni nepārkāpusi, jautāja. Slieksnis bija zems, telpa maza, ērta un droša. Pie stiklota kamīna ( Mīlestība nekad nebija sapratusi, kā var baudīt uguni un siltumu caur stiklu) sēdēja bailes un dzēra remdenu tēju ( arī to Mīlestība nesaprata. Ja tēja, tad karsta!) . bailes paskatījās Mīlestībā ar skatienu, kurā jautās mātišķas sāpes. Skatienā bija arī neliela nolemtības un „es jau zināju, ka tas notiks, lai arī bija cerība, ka tomēr nē. Bet tagad viss pagalam” smeldze. „Tu labi zini, kāpēc,” klusi un skumīgi atbildēja Bailes. Bet viņa Mīlestības spulgojošās acīs, ziedošajos vaigos un vēja sajauktajos matos redzēja, ka Mīlestība neko negrib zināt . „Nezinu. Pat negribu zināt!” …