Jānis Poruks, savukārt, uzskatāms par izteiktu latviešu dzejnieku – romantiķi. „Liriskais varonis” viņa mīlas dzejā nereti ir kautrīgs un bikls, tāpat kā Aspazijas vai Kārļa Skalbes dzejoļos. „Klusi mīlēju / Tevi, dārgā, / Klusi nopūtos / Priekš tev’s s, svētā, (..) Klusi vēlējos / Tevi skūpstīt; / Un tu aizgāji / Manim garām...” Šīs rindas no dzejoļa „Klusi mīlēju”, manuprāt, māca uzdrīkstēties un atklāt savas jūtas, jo, kaut ko noklusējot un kautrējoties, var sanākt palaist garām savu lielo dzīves izdevību vai laimi. Dzejolī „Teici to stundu, to brīdi...” izteikts pat mudinājums atzīties un beidzot vairs nenoliegt savas jūtas: „Jeb vai tu mūžīgi mūžam, / Ka mani mīlē, liegsi? (..) Mums saules dienas drīz zudīs, / Un puķes nobālēs lejās! / Nāc sniedz man tavu roku, / Lai laime staro mums sejās!” Iespējams, šāds mudinājums vajadzīgs katram, jo visiem pazīstama sajūta, kad baidies tikai tāpēc, ka nevēlies tikt atraidīts, mazs iedrošinājums nekad nenāk par ļaunu. Pavisam vienkāršs un mīļš dzejolis ir „Mīlestība”, tas ir rakstīts skaidrā valodā, bez īpašiem zemtekstiem. „Aizver actiņas un smaidi, / Sapņi lai mūs projām nes / Turp, kur mīlestības viļņos / Izkustu mums dvēseles.” Dzejolī „Brīnuma lāsts” mīlestība aprakstīta kā „nāves un dzīvības stāsts”, kas tver visus, ko visi jūt. Tai aizejot, „Viss paliek tukšs. / Tik krūtis elsā / Kā neprātā,”, taču, kad tā atkal atgriežas, „Viss līksmojas / Tev dvēselē.”
Mīlestība ir mums visapkārt. Citreiz, tāpat kā Aspazijas dzejā, tā ir bangojoša un uguņojoša. Ja tā ir līdzīga Kārļa Skalbes aprakstītajai mīlestībai, tā ir sargājoša, klusa un skaidra, taču Jāņa Poruka mīlestībai līdzīgā ir aicinoša, visaptveroša. Katram no mums tā ir unikāla, citādāka, galvenais – spēt to ieraudzīt un nosargāt!
…
