Tomēr dažreiz ir situācijas, kad rodas jautājums: „Kā tad lai es mīlu savu tuvāko, ja viņš mani aizvaino un sāpina?” Tā ir diezgan sarežģīta situācija, lai mēs spētu mīlēt, tomēr varbūt dažreiz sākumā vajadzētu izvērtēt un saprast, kāpēc tas notiek, kas tam kalpo par iemeslu? Varbūt daļa atbildības gulstas arī uz mūsu pleciem? Ne velti ir tāds teiciens: „Nav dūmu bez uguns”. Iespējams, ka tur arī nav mūsu vainas, bet tas nenozīmē, ka mums būtu jāatmet ar roku, tieši otrādi - jāmēģina saprast, kas tad ir problēmas cēlonis, ja mēs vēlamies uzlabot attiecības. Jāsāk būtu ar ieklausīšanos otrā cilvēkā, tad jāsniedz palīdzība, ja tas ir nepieciešams un otrs to pieņem. Bet to visu var panākt vienīgi caur piedošanu un mīlestību, tātad, ja tevī nav mīlestības un spējas piedot, tu ne vien nevarēsi palīdzēt citam, bet arī sev, kā arī būs grūtības veidot attiecības ar dažādiem cilvēkiem. Jāsaprot, ka mēs katrs šajā pasaulē esam dažādi gan pēc izskata, gan rakstura īpašībām, reliģiskās piederības, politiskās pārliecības, ādas krāsas, interesēm u.c. Tieši spēju piedot un mīlēt mums būtu jācenšas sevī ieaudzināt, jo, mīlot un piedodot, ir vieglāk dzīvot, nevis, nemitīgi dusmojoties un nīstot par kādu senu pāri darījumu. Bet jāatceras arī tas, ka ir cilvēki, kam ir svešas morāles normas, vai kuri tās vienkārši neizprot līdz galam un tāpēc var izmantot mūsu piedošanu. Tātad mēs varam piedot, bet ar uzticēšanos mums būtu jābūt daudz uzmanīgākiem, lai situācijas neatkārtotos, un tikai tā mēs spēsim pasargāt sevi no vilšanās un aizvainojuma, kas var traucēt mūsu attiecībās ar pavisam citiem cilvēkiem.
Ja mēs visi spētu mīlēt, rūpēties, nemelot, dalīties un, pats galvenais, pārkāpt pāri savam lepnumam, kas bieži mums traucē piedot un uzklausīt, tad mēs dzīvotu pavisam citā pasaulē. …
