Rīga, 2005
Liberālajā politiskajā kultūrā valda trīs tradīcijas. Pirmā tradīcija uzskata, ka brīvību aizsargā to atbalstošā prezumpcija – jebkurai darbībai, arī brīvības ierobežošanai, ir nepieciešams pamatojums. Otrā tradīcija apskata tiesības uz dažām galvenajām brīvībām, piemēram, uz sirdsapziņas un uzskatu paušanas brīvību. Trešā tradīcija balsta savu brīvības aizstāvību uz kādu politisku ierobežojumu principu un apgalvo, ka ir iemesli, kas spēj pamatot privātpersonas rīcību, bet nav pieņemami politikā un nav izmantojami dažu politisku darbību pamatojumam.
Razs aplūko politiskās neitralitātes doktrīnu un izšķir divus politiskās neitralitātes principus:
1.neitralitāte attiecībā uz katra indivīda iespējām realizēt savu labā ideālu;
2.neitralitāte iepriekš minētā, bet papildus – attiecībā uz varbūtību, ka katrs konkrētais indivīds izvēlēsies citādu labā izpratni.
Neitralitātes doktrīna aizstāv otro neitralitātes principu. Ar ko tiek izsprausts neitralitātes jēdziens? Cilvēks ir neitrāls tad, ja viņš, varēdams ietekmēt pušu viedokli, ieinteresētajām pusēm palīdz vai rada šķēršļus vienlīdzīgā mērā un šīs darbības pamatā saskata iemeslus, kas būtiski ir atkarīgi no fakta, ka viņa darbība vienlīdzīgi ietekmē pušu stāvokli. Tajā pašā laikā ir nepieciešama apzināšanās, ka pastāv iemesls vienam partnerim nepalīdzēt vai nelikt šķēršļus lielākā mērā kā citiem partneriem. Tomēr pastāv arī apstākļi, kuros ir negodīgi rīkoties neitrāli un nav pat sākotnējā skatījuma iemeslu būt neitrālam. …
