Veidenbaums runā par to, kas cilvēkiem ir svarīgs jebkurā laikā, viņš aizskar mūžīgās, tātad dzīvospējīgās tēmas, un uzdod jautājumus uz kuriem atbildes ir tikpat kā nesasniedzamas, un tomēr viņš to dara. Skeptiskā manierē “apspēlē” sev un patiesībā, cilvēcei būtiskus jautājumus. Intelektuālis būdams Veidenbaums redz visu lietu duālo dabu. Viņš meklē jēgu, kaut apzinās, ka tik un jau nesameklēs. Bet personības attīstības ceļu viņš redz tieši tajā meklēšanā, kaut ārēji par to it kā pasmīn.
“Daudz varam runāt un spriest, kāds uzdevums cilvēka dzīvei,
Tomēr pie gala nekad netiksim, tici man, draugs.”
(“Daudz varam runāt un spriest, kāds uzdevums cilvēka dzīvei” 17.lpp.)
Un noliegums kā jēdziens, kā parādība, manuprāt, ir mūsdienīga parādība.
Atšķirībā no Ausekļa vai Pumpura Veidenbaums uzrunā lasītāju tieši “ (..) tici man, draugs .” (17.lpp.), “Draugs, uz visas zemes lodes” (28.lpp.) “Ja tev pasaulē jūtīga sirds”(29), un tas rada ciešāku, garīgo sasaisti gan ar autoru, gan ar autora sniegto vēstījumu. Savas emocijas Veidenbaums ir izpaudis tādā veidā, ka lasītājā rodas emocionāls “satracinājums”.
Mākslinieka dzeja emocionālā ziņā ir ļoti piesātināta. Viņa dzeja pauž skaidru realitātes apzināšanos. Viņš vēlas it kā bēgt no esošās, sāpju pilnās dzīves.
“Ezers lejā spīd netāļi,
Iekšā tur – būs raizēm gals!
Nu ardievu, bēdu brāļi,
Neskanēs vairs mana balss” ( “Domāju es domas dziļas” 77.lpp.)
Dzejnieks apzinās pasaules duālo raksturu, viņš it kā pavīpsnā par sāpīgo, bet vienlaikus tas veids, kā dzejnieks to dara ir ar tik lielu emocionālu “lādiņu”, ka tas kļūst par viņa mākslas dzinējspēku.…
