Mūsdienu Kristīnes stāsts Rūdolfam Blaumanim

Kādā saulainā pavasara dienā, kad ceriņi jau bija sākuši ziedēt un putni čivināt, es beidzu darbu ātrāk. Izejot no ēkas, es gāju uz autostāvvietu, kur bija novietots mans auto, ko biju saņēmusi kā dāvanu no Akmentiņa dzimšanas dienā. Es iekāpu auto, juzdama savādu prieku un saviļņojumu. Iedarbināju motoru, paskatījos spogulī un tur es ieraudzīju Edgaru. Caur manu ķermeni izgāja viegli drebuļi. Es sēdēju apstulbusi un skatījos spogulī, kamēr jutu, ka viņš jau stāv pie mana auto priekšējām durvīm un tās atver. Es nespēju paskatīties uz viņu. Varbūt pat es negribēju redzēt viņa seju. Taču galva automātiski pati pagriezās uz viņa pusi. Un mūsu acu skatieni saskārās, un tā mēs kādu laiku vienkārši skatījāmies viens otra acīs. Es nevarēju pateikt ne vārda. Izskatījās, ka arī viņš nē. Taču tad viņa lūpas sakustējās un es dzirdēju vārdu “piedod, piedod”. Manās acīs parādījās asaras. Es nespēju novaldīt savas emocijas. Un es nespēju Edgaram nepiedot. Es sapratu, ka es viņu mīlu. Es mīlu tikai viņu, nevis Akmentiņu. Es gribu apprecēties ar Edgaru, nevis kādu citu. Visa mana dzīve ir tikai Edgars. Ar vieglu smaidu sejā es viņam klusām atbildēju: “es tev piedodu. Es Tevi mīlu.”
Es visu paskaidroju Akmentiņam. Viņš mani saprata. Viņš zināja, ka nav nekāda jēga uzspiest savu mīlestību cilvēkam, no kura nekad neko tādu nesagaidīsi pretī. Mēs ar Edgaru atkal sākām dzīvot kopā. Un viss tiešām bija mainījies. Edgars uzmanību pievēra tikai man. Viņš vairs nedzēra. Vakaros pēc darba uzreiz bija mājās. Un vairs nekad nekas tamlīdzīgs neatkārtojās kā iepriekš. Mēs viens otru stipri mīlējām, un bijām ļoti laimīgi.
…