Mūsdienās zinātne ir attīstījusies ļoti strauji. Ir radīts ļoti daudz jaunas tehnoloģijas, kas ļauj cilvēkam atklāt daudzas vēl neatklātās lietas un izdarīt daudzus jaunus un vēl neizdevušos eksperimentus.
Viens no šādiem eksperimentiem zinātnieki cenšas vēl arvien uzlabot. Šajā eksperimentā zinātnieki cenšas uzņemt zvaigžņu attēlus tā, lai tajos zvaigznes neizskatītos kā miglaini plankumi, bet lai attēlos varētu redzēt zvaigžņu īsto formu. Ja neskaita Sauli, skaidrus zvaigžņu attēlus iespējams iegūt tikai dažos īpašos gadījumos, jo mūs no zvaigznēm šķir ārkārtīgi liels attālums. Ja iedomājamies situāciju, kad Saule atrastos no mums tik pat tālu, cik tuvākā zvaigzne, tā izskatītos kā kniepadatas galviņa, ko aplūkojam no 30 km attāluma. Turklāt pastāvīga gaisu masu kustība zemes atmosfērā izkropļo zvaigznes patieso attēlu un vairākus reižu palielina tās leņķisko izmēru. Šo parādību mums iespējams novērot arī ar neapbruņotu aci kā zvaigznes mirgošanu skaidrās naktīs. No šīs problēmas var izvairīties, izmantojot Habla kosmisko teleskopu. Tomēr tā izšķirtspēja nav sevišķi laba. Fotogrāfijas parasti sastāv no atsevišķiem attēlu elementiem (pikseļiem), kas ir daudzkārt lielāki par zvaigznes izmēru. Tas nozīmē, ka visa zvaigznes gaisma ir apkopota tikai vienā pikselī. Izņēmums ir dažas lielākas zvaigznes, kuru gaisma ietilpst vairākos pikseļos. Piemēram, Betelgeizes diametrs ir vairākus simtus reižu lielāks nekā Saulei un tā atrodas tikai 427 gaismas gadu attālumā, tāpēc iegūstams samērā labs attēls.
…
