Sākot ar renesanses laikmetu, kas aptver XIV – XVI gadsimtu, Rietumeiropas zemēs feodālisma kultūra sāka pārveidoties buržuāziskajā kultūrā, izraisot arī intensīvu mūzikas attīstību. Mūzikai daļēji atbrīvojoties no baznīcas un galma rituālu apkalpošanas, aizvien vairāk izcēlās tās estētiskā un izzinošās funkcijas. Humānisma ideoloģijas ietekmē mūzikā izvirzījās individuālie faktori – komponista personības vaibsti, viņa radošā izdoma, cilvēciskās jūtas un pārdzīvojumi. Ievērojamu komponistu daiļradē izveidojās krāšņa un bagāta skaņu mākslas valoda, kas radīja priekšnosacījumus harmoniski pilnskanīgai vokālai daudzbalsībai, kura kļuva par galveno mūzikas formāciju visā renesanses laikmetā. Papildinot agrāk valdošo diatonisku, mūzikas valodā ieviesās arī hromatika, nostabilizējās konsonējošo un disonējošo saskaņu mijiedarbības principi, dzīvāka un daudzveidīgāka kļuva ritmika. Renesanses laikmetā radās dažādi laicīgās mūzikas žanri, galvenokārt vienkāršas, vairākbalsīgas dziesmas. Itālijā tādas bija villanellas, frotolas, kačijas, ballatas; tautas sadzīvē izplatījās laudas – himniska rakstura garīgas dziesmas, kuras dzimtajā valodā sacerēja dažādu profesiju pārstāvji. Spānijā laicīgās dziesmas bija romances, Francijā – šansoni. Stila ziņā izsmalcināti madrigāli no Itālijas izplatījās arī citās Eiropas zemēs.
Sadzīvē uzplauka gan vokālā muzicēšana, gan arī atsevišķu izstrumentu, īpaši lautas spēle. Izplatījās lociņinstrumenti – dažāda lieluma violas, kuras izmantoja ansambļu muzicēšanā – dublējot vai aizstājot vokālās balsis. Joprojām attīstījās ērģeļu spēle. Renesanses laikmeta otrajā pusē parādījās taustiņinstrumenti – klavesīns, virdžināls, klavihords. Sāka veidoties pastāvīgi instrumentāli žanri – variācijas, fantāzijas, tokāta, prelūdija, ričerkars. Mūzikas darbu izplatīšanu veicināja arī pirmie panākumi nošu iespiešanā, kuri saistīti ar XV gadsimta otro pusi.
Franču komponists uz dzejnieks Giljoms de Mašo (ap 1300-1377) savās dziesmās (balēdēs, rondo) un motetēs saistīja viduslaiku truvēru tradīcijas ar jauno polifonijas mākslu. Viņš uzrakstījis vissenāko franču četrbalsīgo mesu par godu Kārļa V kronēšanai 1364.gadā.
Itāļu agrīno renesansi pārstāv Florence dzīvojošais Frančesko Landīno (1325-1397) – neredzīgs ērģelnieks un komponists, daudzu vokālo ansambļu autors.
IV gadsimtā polifonijas attīstībā vadošo lomu no frančiem pārņēma angļi. Džona Dansteibla (1370 vai 1380 – 1435) trīsbalsīgā salikumā veidotajiem, ar bagātu melodisku attīstību iezīmētajiem darbiem ir liela nozīme stingrā stila polifonijas attīstībā, kas anticipēja pirmo franču- flāmu kontrapunktistu – Gijoma Difē (ap 1400 – 1474) un Žila Benšuā (ap 1400 – 1460) daiļradi.
Franču – flāmu jeb Nīderlandes skolai pieskaitāmas vairākas komponistu paaudzes. Šie komponisti līdz pilnībai izkopa polifonās rakstības tehniku. Diaļskanīgi saistot vairākas, plastiski izvērstas melodiskās līnijas, Nīderlandes komponisti lietoja daudzveidīgus izteiksmes līdzekļus, sasniedzot apbrīnojamu meistarību.
XV gadsimta otrajā pusē ar īpaši virtuozu rakstības tehniku izcēlās Johana Okegema (ap 1425 – 1495) un Jākoba Obrehta (ap 1450 – 1505) daiļrade.
…
