Nobeigumā jāsecina, ka nauda kā izgudrojums ir pavērusi plašu iespēju loku ikvienam cilvēkam, sākot jau ar prasmi saskaitīt un tirgoties. Būtiski, ka tā ir izveidojusi ap sevi visaptverošu kopīgo interešu loku, sevī iekļaujot ikvienu cilvēku(Zimmels, 1995., 17lpp), jo ‘’nauda savieno visu ar visu’’(Rammštedts, b.g., 52lpp). Tā kā nauda ir vispārēji iekārojams labums tieši tādēļ, ka tā tiek pārvērsta simbolos, kuri ir vērtīgi paši par sevi un pilda naudas funkciju, tad tā kļūst par tiltu starp cilvēku un viņa vēlmēm. ‘’Nauda kļūst par mehānismu, kas atvieglo vēlmju piepildīšanu, un tā kā, iegūstot naudu, kļūst neskaitāmi daudz kas iegūstams, tad rodas ilūzija, it kā visu iegūt būtu vieglāk par vieglu. Jo tuvāk ir laime, jo lielākas ir ilgas pēc tās’’(Zimmels, 1995., 22lpp). Un, galu galā, vai naudas vara ir kas pārdabisks, no kā gūsta cilvēks vairs nav atbrīvojams? Ar nožēlu jāpiekrīt, ka cilvēks lielākā vai mazākā mērā ir atkarīgs no naudas. Priekšstati par naudu indivīdā ir iesakņojušies jau no mazām dienām, kad vecāki iedveš savās atvasēs pārliecību, ka labākas atzīmes skolā un cītīga mācīšanās nodrošinās labāku izglītību, vēlāk karjeru nākotnē, līdz ar to augstākus finansiālos ienākumus un drošības sajūtu(naudaslietas.lv, 2010). Tā kā nauda ir pielīdzināma atkarībai(‘’GEO’’, 2009), tad ar to ir jābūt uzmanīgam, jo, gluži tāpat kā citas aizraušanās(atkarības), spēj nodarīt postu. …