Bet, manuprāt, tomēr pati svarīgākā ir ticība Dievam, Tam Kungam, mūsu Pestītājam, jo ticot Dievam, mēs ticam, ka mūsu grēki tiks piedoti un mēs ticam, ka pēc šīs dzīves mūs gaida, kas labāks – Paradīze, kur mums tiks atlīdzināts, par šīs zemes mokām un pārestībām, kur mēs dzīvosim kopā ar mūsu Kungu mierā un saticība, neraizējoties par laicīgām likstām. Ticība Dievam mums neļauj krist kārdināšanā, kas ir mums visapkārt, tā stiprina grūtā brīdī, kad vairs nav cita padoma, ko darīt, kam lūgt palīdzību, tad var smelties spēkus ticībā, Tam Kungam, Jēzum Kristum, lai izturētu grūtos laikus un neslīgtu depresijā. Cik daudz dzīvības būtu izglābtas, ja spēkus grūtību pārvarēšanai smeltos ticībā Dievam, nevis alkoholā vai citos dzīvībai bīstamos līdzekļos, lai aizmirstu problēmas. Jebkuras grūtības var pārvarēt ir jāatrod tikai spēks, kas ļauj izturēt vissmagāko ceļa posmu, kas jāveic, lai pārvarētu grūtības, un ticība Dievam dod šo neizmērāmo spēku, lai izturētu visu, kas gadās mūsu dzīves ceļā. Kad mēs esam priecīgi, ticība šo prieku pastiprina, kad mēs esam bēdīgi ticība šīs bēdas palīdz pārvarēt. …