„Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita vadības.” Tā apgaismības procesa pamatu saredz dižais vācu domātājs un apgaismes filozofs Imanuels Kants. Viņš šo nespēju skata kā drosmes trūkumu, nevis saista to ar sapratnes trūkumu. Cilvēkam jābūt pietiekami drosmīgam, lai pats spētu lietot savu sapratni. Cilvēkam ir jāmainās sevī pašam, lai spētu pārvarēt šīs nepilngadības slieksni. Te iezīmējas jautājums par cilvēka iespējām, patstāvību un individualitāti, to, kas ļauj viņam spriest, domāt un darīt visu pašam, paša spēkiem, ar paša vēlmi. Tomēr šis slinkums, gļēvums un pieticība paša lēmumos cilvēkiem ir pārlieku ērta un patīkama, tāpēc cilvēks nespēj atbrīvoties no šāda dzīves, domāšanas modeļa, kur viņš tiek vadīts vienā vai citā virzienā, kur viņam nav jāpiepūlas, lai domātu un lemtu. Cilvēks kļūst par sava veida vergu citu zināšanu, domāšanas un rīkojumu tīklā.
Cilvēki savās prāta iespējās ir vienlīdzīgi, atšķirīgs vien ir veids, kā tie ļauj tām izpausties. Sava prāta un gribas neierobežošana paver cilvēkam jaunus ceļus sniedzot arī brīvību lēmumos, spriedumos, darbībās. Ja reiz cilvēce ir lielākoties iestigusi nepilngadības ceļos, tai ir nepieciešama sava vispārējā, kā arī individuālā gara pašattīstīšana, kas varētu ļaut saņemties un spert kādu soli ārpus šīs nepilngadības sloga. …
