Latviešu dzejnieka un modernisma klasiķa Ojāra Vācieša dzeja, ko viņš pats apvienojis krājumā “Si minors”, atklāj to, cik laika filozofija ir nozīmīga ikviena cilvēka dzīvē. Manuprāt, šāds motīvs savu aktualitāti nav mainījis, jo laika tematika vienmēr ir bijusi daļa no katra indivīda ikdienas dzīves. Vieta, kas atspoguļota dzejā, ir paša O. Vācieša dzīve. Viņam pašam nozīmīgas vietas, piemēram, Rīga (dzejoļos “Vecās Rīgas likteņdziesmas”, “Sava migla”) un jūra (dzejoļos Baltijas jūra”, “Nenoguliet rīta krāsu”, “Traks vējš sakoda jūru”). Laiks dzejā arī ir paša autora laiks, jo dzeju viņš raksta par sevi un par paša pārdzīvoto, tāpēc jāsecina, ka daiļdarba darbība risinās 20.gs. beigās, jo krājums izdots 1982.gadā.
“Si minorā” lasāmie dzejoļi satur dažāda rakstura sadzīviskas problēmas. Piemēram, dzejoļa “Meklējot meduspuķi” rindās “[..] Meklējot meduspuķi, nenonieciniet mazu ziedu, viskrāšņos ziedos mēdz būt krāšņa inde” saskatāms cilvēka ieradums allaž tiekties pēc tā, kā viņam nav, nemaz neapzinoties visu labo, kas atrodas deguna priekšā. …