Ārā pa logu redzu divas padomju laika tantiņas skaļā balsī strīdamies par to, kāpēc vienai par dzīvokli jāmaksā mazāk nekā otrai, ja istabu skaits ir vienāds. Sava veida karš- divas karojošās puses, pilnīgi dažādi viedokļi un cīņa par dažiem santīmiem, par kuriem veikalā iznāk vien lētākais maizes klaips. Oskars Kalpaks noteikti mestos abu starpā un nedomātu, vai viņš tiks piekauts ar somiņu, vai tiks izvilkts arī ierocis, bet visi pārējie paietu garām un neliktos traucēti. Arī es ietu garām, varbūt ar lielāku līkumu, bet garām. Savu dzīvību loterijā neesmu laimējusi un tiešām negribu uzprasīties uz likteņa jociņiem. Varbūt mazliet jocīgi liekas, ka tantiņa spētu nodarīt kādam pāri, bet tu nekad nevari zināt, ar ko tev ir darīšana, tāpēc labāk ir nejaukties. Un te jau ir redzama attieksme- lai tiek paši galā, tās taču nav manas problēmas. Droši vien to pašu varētu sagaidīt galvenie valstsvīri no vienkāršās tautas, kad Latvijai draudētu briesmas. Visiem ekonomiskā un politiskā situācija ir līdz kaklam un izdzīvošana visnotaļ ir māksla vienatnē.
Es vēl dzīvošu daudzus, jo daudzus gadus, un vienmēr dziļi sirdī manī snaudīs patriots, cik dziļā miegā- tas nu ir atkarīgs no valstī valdošās situācijas. Tas pamodīsies pie pirmā palīgā sauciena, bet, vai durvis atvērsies un atbildēs saucējam, to es apsolīt nevaru.
Mūsu nākotne būs arī mani bērni, kuriem es mācīšu mīlēt zemi, pa kuru staigājam, gaisu, ko elpojam un cienīt dzīves ceļā sastapto cilvēku viedokļus. Neviļus es viņiem iemācīšu neļaut sev kāpt uz galvas un cīnīties par taisnību līdz pirmajam sitienam. Tas, kurš pirmais iesit, jau ir zaudējis. Tieši tāpēc Dievs tiek rakstīts ar lielo burtu un velns ar mazo. Tam, kurš ir labs, nekas nav jāpierāda.
Un tālāk... es aiziešu tur, kur man jāaiziet, un viņi paliks tur, kur viņiem jāpaliek- mājās, Latvijā.
…
