Bija iestājies zeltains rudens, kas koku lapas jau bija paspējis nokrāsot piena šokolādes brūnumā. Klau, dažās lapās pat rotaļājās zelta diegi ar koši sarkanām lietus lāsēm... Mazais princis pasauli vēroja ar apbrīnas pilnām acīm, it sevišķi skaisto liepu sava pagalma priekšā, jo tās zaros bija kāda īpaši skaista lapiņa, sārta un ar dzirkstošām acīm. Vasarā koki bija apņēmuši zaļus kažokus un dižojās, kuram nu būs tas skaistākais, bet tagad viņi visi bija nokrāsojušies vienādi raibi. Beigu beigās pienāca ziema un baltais miltu klājums vairākas nedēļas krātos apmetņus nozaga pāris stundās: visi koki kā viens stāvēja nosaluši, neglīti pelēcīgi, pavisam kaili un piedevām vienādos tērpos. Visi kā viens bija apklusuši un, vējam šūpojot viņu kailos zarus, drebinājās, rādot klabošus zobus. Tas bija smieklīgi, un Mazais princis nesaprata, kam bija vajadzīga visa tā dižošanās vasarā.
Uzpūta salts un traumējoši ass vējš. Virpuļu virpuļiem griezdamies, tas apņēma pagalma priekšā stāvošās liepas vainagu. Uzmanīgi ieklausoties, pat bija dzirdami sirdspukstu skaļuma kliedzieni, kas negribīgi izskanēja no pēdējām niecīgajām lapiņām, kuras vēl centās pasargāt savu māti no ziemas stindzinošajām rokām... Tomēr vējš, šis neprātis, kuram patika uzskatīt, ka ir visvarens izjauca visnotaļ mierīgo ģimenes idilli, un vissārtākā, viskrāšņākā no šī koka lapām tika ievīstīta viņa pelēkajā dūnu apmetnī.…