Nīče sarakstīja “Ecce homo” (“Lūk, cilvēks”) 1888.g. pusotra mēneša laikā. Tas ir Nīčes pēdējais darbs, un faktiski tiek uzskatīts par Nīčes garīgo testamentu. Tajā viņš, atskatoties uz savu dzīvi un radītajiem darbiem, dod savas mācības esenci.
Jau Nīčes sarakstītais priekšvārds “Ecce homo” ir gana pretenciozs un liek domāt, ka ar pašapziņas trūkumu Nīče nudien nav sirdzis. Tajā viņš mazliet ironiski uzrunā lasītāju un aicina viņu “paplucināt manu vainagu”, šeit gandrīz vai gribas vilkt paralēles ar dižo Sokrātu, kurš tāpat mēdza uzprasīties uz disputiem. Tomēr nē, Nīče ir citādāks. Priekšvārda ceturtajā daļā Nīče uzstājas bezmaz Jēzus Kristus lomā (“..kad jūs visi mani būsiet aizlieguši, es pie jums atkal atgriezīšos..”). Vārdusakot, dažādu literāro pērļu summa, kā varētu nodēvēt šo priekšvārdu, cilvēku pilnīgi “uzāķē” uz Nīčes “Ecce homo”, jo grāmata ne lūdzama neļaujas tikt pamesta nelasīta.
…