Paradigmu maiņa izglītībā

Izglītība kā sabiedrības atbalss. No sociālā funkcionālisma viedokļa, izglītība rada sociālo stabilitāti divos veidos, - pirmkārt, saprotot savu vietu izglītības sistēmā, skolēni apgūst savas kultūras galvenās normas, vērtības un paražas, un, otrkārt, izglītības sistēma piedāvā iespēju attīstīt viņu spējas un talantus.1 Skola, kā to norāda arī M. Fuko (Michel Foucault), ir vienkārša disciplināra institūcija. Tā ļauj indivīdam neapjukt informācijas gūzmā un iemāca sistematizēt iegūtās zināšanas.2 (Lee, 2000, 73-86)
Izglītība ir kā sabiedrības atbalss. Tas, kā un ko domā sabiedrība, lielākā vai mazākā mērā tiek implicēts izglītības sistēmā un savā ikdienā mēs to redzam pēc 10-15 gadiem. Piemēram, politiskā režīma maiņa Latvijā 20.gs. 90tajos gados un nestabilitāte, neizpratne un viedokļu dažādība par jauno situāciju valstī, autoresprāt, šobrīd atspoguļojas izglītības sistēmā, kad notiek diskusijas par izglītības kvalitāti un domstarpības rodas starp jaunās un vecās izglītības paradigmas piekritējiem.
Paradigmas jēdziens. Vienkārši runājot, vārds paradigma apzīmē tipisku piemēru vai modeli, kuram ir jāseko vai kas ir jāatkārto. Šo jēdziena konotāciju eksaktajās zinātnēs ieviesa filozofs un vēstures zinātnieks Tomass Kūns (Thomas Kuhn)3 , pamazām tas tika ieviests arī sociālajās un humanitārajās zinātnēs.
Būtībā paradigma ir veids, kādā mēs izprotam situācijas, kā mēs uzdodam jautājumus, veidojam saistības un redzam savu nākotni. Indivīds ir pieradis meklēt lomas, ko spēlēt, meklēt šos piemērus, modeļus, lai saprastu kā eksistēt. Izglītība piedāvā veidu kā domāt, vērot pasauli, risināt problēmas, lai varētu iekļauties sabiedrībā.
Kad notiek šī paradigmas maiņa, cilvēks sāk skatīt lietas no citas perspektīvas, jo akcents tiek likts uz citiem mūsu dzīves aspektiem.4

…