Izlasot šo grāmatu, mani pārņēma, lai gan vairāk pozitīvas, tomēr visumā dalītas jūtas un pārdomas. Nav šaubu, ka Boulbijs ir bijis izcils attīstības psihologs un psihoanalītiķis, tomēr ir lietas, ko sev atzīmēju arī ar „mīnus” zīmīti. (Starp citu, to, ka autors ir psihoanalītiķis, var ļoti just, jo grāmatā ir ļoti daudzas atsauces uz Freidu, pati pieķeršanās teorija balstās uz psihoanalīzes principu par bērnības ārkārtīgi lielo nozīmi turpmākajā attīstībā. Priecē tas, ka psihoanalīzes pieeja tiek objektīvi izvērtēta, tiek norādīts gan uz tās lietderīgajām atziņām, gan nepilnībām). Bet sākumā - manā skatījumā - par pozitīvo šinī darbā.
Pirmkārt, pati pieķeršanās teorija kopumā šķiet ļoti loģiska, balstīta uz drošticamiem faktiem un praksē terapijai reāli pielietojamām metodēm. Jā, man tā patika. To apgūstot, esmu guvusi arī daudz vērtīgu atziņu un jaunatklājumu tieši sev, savai izaugsmei un pieredzei.
Otrkārt, mani ļoti priecēja fakts, ka autors viens no pirmajiem pievēršas padziļinātai vardarbības analizēšanai un izpētei, jo, godīgi sakot, patiešām likās šokējoši, ka tas notiek salīdzinoši tik vēlu, ka līdz tam ārsti vardarbību ģimenē vairāk uztvēruši kā bērna iztēles augli, kā lietu, par kuru nav vērts runāt. …