Pārdomas par Egīla Ventera stāstu "Ābolu elpa"

“Skola ir džungļi”. Muntim skola patiešām ir džungļi, jo viņa un klasesbiedru attiecības bija kā pie dažādām sugām piederošu dzīvnieku attiecības – vairums indivīdu cīnās “par vietu zem Saules”, izpatīkot skolas dzīves ritma noteicējiem, daži bija kā naidīgi plēsēji, kas cenšas iznīdēt tos, kuri viņuprāt bija sliktāki, jo ir savādāki, arī labāki. Bet bija arī tādi cilvēki, kuri necenšas citus pazemot un iznīdēt, bet jūt līdz, saprot, ka tā nav labi – darīt citiem pāri, tikai tāpēc, ka viņi kaut kā atšķiras no vairuma apkārtējo.
Lielākā daļa klasesbiedru bija vienaldzīgi pret Munti, trīs viņa “kolēģi” – Valters, Reķis un Andris – bija sevišķi naidīgi noskaņoti pret Munti un izturējās pret viņu ar nicinājumu un izsmieklu, bet vienīgais labais, līdzjūtīgais cilvēks, kurš mācījās kopā ar Munti un kuru viņš bija patiesi iemīlējis – Asnāte, diemžēl neizrādīja tādu uzmanību, kādu vēlējās sajust Muntis, jo sirdij taču nevar pavēlēt. …