Manuprāt, šī grāmata ir lielisks antiutopijas darba piemērs. Tā uz vēsturiska un reāla piemēra pamata parāda autora uzskatus par to, ka utopiska sabiedrība, kurā gan ekonomiski, gan sociāli visi būtu vienlīdzīgi un neviens nebūtu diskriminēts, nevar pastāvēt. Darba galvenā ideja ir, ka tas ir cilvēku (un arī dzīvnieku) dabā - censties valdīt, kontrolēt un būt pārākam par kādu. Vienalga, kāda ir politiskā un ekonomiskā iekārta, ideoloģija un pamatprincipi, vienmēr atradīsies, kāds, kurš neievēros vienlīdzības un solidaritātes principus, cenšoties gūt pārākumu pār citiem visās jomās. Jebkura sabiedrība ar laiku noslāņosies, veidojot nelielu, bet bagātu un ietekmīgu eliti un vienkāršo cilvēku vairākumu. Šī elite, iegūstot lielāku varu un labklājību, ir gatava atkāpties no iepriekšējiem principiem, kļūt par tiem, ko pirms tam solīja iznīcināt, un visos veidos censties paplašināt savu varu un privilēģijas uz pārējo rēķina. Arī PSRS, līdzīgi kā grāmatā “Dzīvnieku ferma”, sākotnējo cilvēku vienlīdzību aizstāja sabiedrība, kur elitei – Komunistiskajai partijai pietuvinātajiem cilvēkiem – bija krietni lielākas iespējas un labāka dzīves kvalitāte nekā vienkāršajiem strādniekiem, lai gan šāda situācija bija pilnīgā pretrunā ar sākotnējiem komunistiskās ideoloģijas principiem.…